Pirmie iespaidi par Land Rover Discovery Sport (2015)

Izdzirdot Land Rover vārdu, man prātā uzreiz nāk tikai un vienīgi bezceļu milzis Defender. Pirms pāris gadiem bija iespēja mazliet ar to izbraukties un sapratu, ka šis auto totāli nav man. Defender īstā stihija ir džungļi, pļavas un meži. Proti, viss kas ir prom no ceļiem. Pilsētā un pat uz civilizētas šosejas ar to pārvietoties nav pilnīgi un galīgi nekāda prieka. Tā ir diezgan brutāla lauksaimniecības tehnika, ja tā drīkst izteikties. Man kā pilsētniekam tomēr vairāk pie sirds iet glaunāki un ērtāki auto un šodien kāreiz stāsts par vienu no šādiem auto – kompaktās klases premium krosoveru Land Rover Discovery Sport. Vismaz cenas ziņā to var uzskatīt kā diezgan tiešu konkurentu tādiem premium klases krosoveriem (SUV) kā Audi Q5, BMW X3 vai Volvo XC60. Jaunais Land Rover Discovery Sport maksā sākot no 37 200 eiro, taču bagātīgāk aprīkots šis auto var sasniegt un arī pārsniegt 60 000 eiro cenas atzīmi.

Discovery Sport ir pietiekami interesants auto, kas nomaina Land Rover Freelander 2 un aizsāk jaunu apakšzīmolu Discovery (gluži kā Range Rover). Sākotnēji šajā apakšzīmolā ir pārstāvēti jaunais Discovery Sport un ne tik jaunais un krietni lielākais Discovery. Paredzams, ka jau pavisam drīzā nākotnē šiem diviem auto pievienosies vēl kāds Discovery modelis.

Discovery Sport ir būvēts uz Land Rover LR-MS platformas, kas savukārt ir  diezgan būtiski pārveidota Ford EUCD platforma uz kuras (interesantā kārtā) ir veidoti arī tādi auto kā Ford Galaxy, Ford Mondeo, Volvo XC60/XC70, kā arī Land Rover Range Rover Evoque. Lūk, ar Evoque šim jaunajam auto jau ir krietni lielāka līdzība un būtiska daļa piekares detaļu abiem auto ir ļoti līdzīgas. Var pat teikt, ka Discovery Sport ir Evoque mazliet lielākais brālis.

Arī apejot apkārt šim auto, redzam, ka tas nav nedz pārlieku liels, nedz mazs. Priekšpusē ir redzamas Range Rover un arī Range Rover Evoque vizuālās iezīmes, taču aizmugure gan ir kaut kāda samocīta. Protams, gaumes jautājums, tomēr man tās aizmugurējās lampas šķiet kā no citas operas. Bet iespējams Land Rover dizaineriem ir doma šādu dizainu attīstīt vēl citos modeļos. Tomēr, ja pieveram acis uz auto aizmuguri, kopumā sanācis tāds diezgan glīts auto.

Ja jau mārketinga materiāli vēsta, ka tas ir premium klases auto, tad sēžoties šajā auto acis “uz kātiņiem”. Kopumā interjera dizains man šķita gaumīgs un melnās ādas un alumīnija elementi kopā izskatās labi. Tomēr tas ir tikai tāds pirmais iespaids un visai ātri acīs sāk krist visādas nianses, kas liek domāt, ka kaut kas šajā auto tomēr ir pamatīgi nohaltūrēts. Priekšējā paneļa plastmasa un turpat zemāk iestrādātie ādas elementi izskatās ļoti sarežģīti kopjami. Proti, tie ļoti viegli uzņem netīrumus, taču tīrīšana nebūs vienkārša. Tāpat vietām redzami spīdīgi (un ne tikai) plastmasas paneļa gabali, kas šķiet lēti un tie spīdīgie arī ļoti izteikti speķojas un uzkrāj citus netīrumus. Piemēram, dzērienu turētāja bīdāmais vāks labāk izskatās atvērts nekā aizvērts. Griestos iestrādāts briļļu turamais, taču to verot ciet griesti nostaigā vismaz pāris centimetrus. Testa gaitā es nepaspēju nobraukt neskaitāmus simtus kilometrus, taču piefiksēju, ka nepilnus 10 tūkstošus kilometrus nobraukušajam auto jau kaut kādas detaļas čīkst un kaut kur strīķējas. Tāpat braucot pa bedraināku asfalta segumu, salonā bija labi dzirdamas piekares skaņas. Kāds vēl premium?

Un tas mani patiešām apbēdināja, jo auto, kas maksā nepilnus 60 tūkstošus (testa auto pilnā cena: 57 250 eiro) tomēr ir jābūt kvalitatīvāk nostrādātam. Žēl arī tāpēc, ka auto atrasties ir patīkami. Sēdpozīcija ir pietiekami augsta, lai ērti redzētu kas notiek apkārt un milzīgie sānu spoguļi man lika atcerēties pozitīvos Evoque momentus. Aizmugurējais spogulis gan ne pārāk palīdz apjaust auto gabarītus, bet te talkā nāk apkārtskata kameru sistēma (660 eiro ekstra), kas krietni atvieglo noparkošanos ļaujot redzēt auto no “putna lidojuma”. Vadītāja sēdeklis ir pietiekami ērts un durvīm ir ērta palodze ar savādā vietā novietotiem logu pacelšanas un nolaišanas slēdžiem. Elkoņa atbalsts arī ir plati ērts, tas arī prot šļūkāt uz priekšu un aizmuguri, taču nenofiksējas un ar laiku pamatīgi kaitinās. Zem tā ir negaidīti maza “krāmu” kastīte.

Kad pirms pāris gadiem izbraucos ar vairākiem Jaguar auto, biju nepatīkami pārsteigts par tajos iebūvēto novecojušo multimediju sistēmu. Nu šī lieta ir sakārtota un no 8 collu skārienjutīgā displeja uz mums lūkojas kaut kas krietni modernāks. Telefona pievienošana un sakaru nodrošināšana man izdevās bez liekām problēmām un tāpat arī ērta bija manas telefona mūzikas dabūšana uz auto skaļruņiem. Konkrētā testa auto audio sistēma man šķita viduvēja, taču skatos, ka papildaprīkojuma sarakstā ir pieejama arī Meridian audio sistēma un tai būtu jāskan krietni labāk.

Aizmugurē gan vietas ir daudz. Paši krēsli vēl prot šļūkāt uz priekšu/aizmuguri, kā arī atlaist uz aizmuguri muguriņas. Tādējādi aizmugurē braucošie varēs ērti justies pat garākos braucienos. Aci piesaistīja arī tas, ka grīdā kardāna tuneļa pacēlums ir minimāls un tas ir pluss.

Kad aizmugurējie krēsli nolaisti, iegūstam pamatīgi daudz vietas bagāžai (kopējais bagāžas tilpums ar nolaistiem sēdekļiem ir 1698 litri). Starp citu, šo auto var nokomplektēt arī ar 7 sēdvietām. Trešās rindas sēdekļi, protams, būs nosacīti un tajos kaut cik ērti jutīsies tikai bērni, tomēr lielākas ģimenes gadījumā šis var būt diezgan nozīmīgs pluss. Nav daudz kompaktās klases SUV, kas piedāvā 7 sēdvietas. Pie praktiskiem labumiem jāpiemin arī piekomplektējamais āķis – auto spēs pavilkt līdz 2200 kg smagu piekabi.

Tagad par pašu braukšanu ar šo auto. Konkrētais testa auto bija aprīkots ar 2.2 litru dīzeļdzinēju (190 Zs) un 9 pakāpju ZF automātu. Mierīgai braukšanai ar šādu jaudas agregātu varētu arī pietikt, taču būs jāpiešaujas pie pamatīgās aiztures no gāzes pedāļa nospiešanas brīža līdz reāliem darbiem. Pilsētā tas nozīmē braukšanu ar palēcieniem un tik izteiktu “lēkāšanu” atceros vien no Hyundai Santa Fe testa. Pēc tam kad auto ir ieskrējies, tas brauc tīri labi un kopumā man nav īsti pretenziju arī pret izmantoto automātu – tas slēgā pārnesumus pienācīgā kvalitātē. Pircēji, kam automāti nepatīk, var izvēlēties arī sešu pakāpju manuālo pārnesumkārbu. Šis pats turbodīzelis ir pieejams arī 150 Zs versijā, taču lielākas jaudas tīkotājiem skatiens būs jāvērš uz vienīgo piedāvāto divu litru benzīna dzinēju, kas spēj attīstīt 240 Zs jaudu. Pieņemu, ka ar šo dzinēju auto būs krietni dinamiskāks. Tuvāk gada beigām Discovery Sport būs nopērkams arī ar 2 litru dīzeli. Pie tam šī dzinēja gadījumā auto būs aprīkots ar mehānisko pārnesumkārbu un priekšpiedziņu. Ko tik nedarīsi, lai samazinātu izmešu daudzumu. Ražotājs norāda, ka testa auto vidējam degvielas patēriņam ir jābūt ap 6 litriem uz 100 kilometriem, taču manā īsajā izbraucienā vidējais patēriņš bija par pāris litriem augstāks. Bet es saprotu, ka mierīgāk braucot var diezgan reāli pietuvoties norādītajam patēriņam. Automāts tomēr ir gana prātīgs un prot atvienot dzinēju no riteņiem brīžos kad vilkme nav tik svarīga un tādējādi ietaupīt degvielu.

Ar šo auto ir patīkami braukt pa gludu asfalta segumu (ha, ar kuru auto pa tādu segumu nav bauda braukt?), taču situācija pasliktinās līdz ar ceļa seguma kvalitātes samazināšanos. Salonā būs dzirdami piekares klaudzieni (interesanti, ka dzinēja/riepu/vēja trokšņus salonā īpaši nedzird) un nevarētu teikt, ka pie lielākiem ātrumiem šis auto ir patīkami braucams. Tas diezgan jūtami “peld” pa ceļu un visu laiku jākoncentrējas uz tā noturēšanu uz ceļa. Ar citiem krosoveriem man ir braucies mierīgāk. Savukārt pie zemākiem ātrumiem un slikta ceļa seguma auto šķiet paciets.

Euro NCAP drošības testos šis auto ir novērtēts ar maksimālo novērtējumu un gājēju aizsardzībai auto motora pārsegā pat ir iebūvēts gaisa spilvens. Tāpat auto ir aprīkots ar nu jau diezgan pierastajām drošības sistēmām – automātiskās bremzēšanas un ceļa apzīmējuma līniju noteikšanas sistēmām. Līnijas šis auto tik tiešām spēja noteikt diezgan precīzi, taču to pārbraukšanas gadījumā brīdinājums bija gandrīz nepamanāms. Es sajutu vieglu (gandrīz nemanāmu) stūres drebēšanu un tas arī viss.

Mārketinga materiālos Land Rover uzsver, ka Discovery Sport varēs izbraukt pat līdz 60 cm dziļus ūdeņus un 212 mm klīrenss apvienojumā ar Haldex pilnpiedziņas sistēmu ļaus izbraukt arī nosacītus bezceļus.

Ja jau šis auto ir nopērkams pilnpiedziņas versijā un tam panelī ir pat speciālas pilnpiedziņas režīmu pogas, nevarēju neizlaist mazu riksīti pa smiltāju. Saslēdzu smilšu režīmu, ieslēdzu multimediju sistēmā 4×4 režīmu (tas attēlo riteņu sagriezumu, to bloķēšanos un izvēlēto pilnpiedziņas režīmu) un devos uzbrukumā smilšu kalnam. Pusceļā auto iebuksēja un noslāpa. OK, iebuksēšanu “parasto” riepu dēļ es paredzēju, taču ne noslāpšanu. Not cool! Vairāk gan šādu slāpšanas problēmu nenovēroju un turpmāko pusstundu pavadīju visādos veidos un virzienos rokoties pa smiltīm. Braucot prom paliku pie atziņas, ka šis auto vieglos bezceļos nav pavisam bezcerīgs, tomēr pārstāv to auto kategoriju, kas lielāko daļu sava mūža pavadīs mīcoties pa pilsētām. Ja, piemēram, Jeep Renegade ar visu savu būtību aicināt aicina nobraukt nost no ceļa, tad ar Discovery Sport man šādas sajūtas nebija – tas manās acīs un sajūtās ir lielāks pilsētas/šosejas auto bez pretenzijām uz bezceļiem.

Teikšu kā ir. Es par šo auto biju labākās domās pirms ar to izbraucu. Man joprojām simpatizē Discovery Sport auto ideja un vizuālais izpildījums (esmu no tiem, kam jauno Range Rover dizains ļoti iet pie sirds), tomēr mani nepārliecināja šī auto izpildījums. Pie tam ne tikai interjera izpildījuma kvalitāte, bet arī braukšana ar savu ne pārāk stabilo un kluso gaitu, kā arī vecišķā dzinēja uzvedība uzsākot braukšanu. Ja auto vēlas tapt saukts par premium produktu, tad ir jāpacenšas vairāk.