Intervija ar pētnieku Leo Seļāvo

Ar pētnieku Leo Seļāvo personīgi pazīstams esmu jau vairākus gadus un iepriekš biju manījis, ka viņš darbojas pie MyM burvju nūjiņas projekta, kā arī nodarbojas ar pētniecību datorzinātnes jomā. Tā kā man bija sakrājušies jautājumi par datorzinātnes sasniegumiem Latvijā, kā arī to komercializēšanas panākumiem, nolēmu uzaicināt Leo uz sarunu. Viņš piekrita un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Starp citu, mūsu saruna par viņa dalību MyM projektā angliski lasāma arī nozīmīgākajā Latvijas startup uzņēmumu platformā LabsOfLatvia.com. Aicinu izlasīt arī šo rakstu.

Pastāsti, lūdzu, ar ko ikdienā nodarbojies.

Es daru divas oficiālas lietas. Esmu profesors Latvijas Universitātē, kur es mācu dažādus kursus saistībā ar datorinženieriju. Ar vienu kāju programmatūrā, ar otru – aparatūrā.

Reklāma

Bez tam, es esmu arī vadošais pētnieks Elektronikas un datorzinātņu institūtā, kur vadu kiberfizikālo sistēmu laboratoriju. Tur nodarbojos ar pētniecības projektiem, pārsvarā sensoru un bezvadu sensoru sistēmu laukā. Viena daļa ir Internet of Things. Cita lieta – kiberfizikālās sistēmas, kas kļūst arvien pazīstamākas.

Tās varētu definēt sekojoši – mums ir sistēma, kas paskatās uz pasauli ar sensoriem. Pēc tam analizē redzēto un iedarbojas uz pasauli, cerot veikt pozitīvas izmaiņas. Tad atkal skatās uz pasauli utt. Piemēri ir dažādos līmeņos. Viens līmenis, piemēram, ir cilvēks ar pulsa mērītāju viedtālrunī vai pulkstenī. Sensors ierīcē ik pa laikam izmēra pulsu, apskatās vai viss ir okay. Varbūt iesaka man skriet ātrāk vai lēnāk, un tad mēra atkal. Cits līmenis – viedā pilsēta, kas arī var būt dažādu kiberfizikālo sistēmu kopums. Piemēram, skatās, kāds ir enerģijas patēriņš mājās un kā to labāk sadalīt vai pārvaldīt. Reizēm to sauc par energy grid. Es gan tur neko daudz nedaru, bet runājam ar portugāļiem par projekta pieteikumu nakotnē.

Tad vēl viena lieta – visiem līmeņiem ir jāspēj sadarboties. Tam piemērs varētu būt tāds – ir operāciju zāle, notiek trahejas operācija (elpošanas sistēma). Notiek vairākas lietas – cilvēku elpina ar skābekli un ķirurgs izpilda operāciju ar lāzerskalpeli. Ja saliek kopā lāzerskalpeli un skābekli, sanāk neliels sprādziens vai apdegums, ko neviens negrib, bet diemžēl tā notiek. Problēma ir tāda, ka ir divas sistēmas, kas savā starpā nerunājas, bet viņām vajadzētu runāties, vajadzētu vienai otru vaktēt. Skābekļa sistēma skatās – ja tagad ir skalpelis, tad es tagad nepūtīšu. Skalpelim atkal jāskatās, vai skābeklis nav tikko ieslēgts. Tas būtu kiberfizikālās sistēmas piemērs no dzīves. Cits piemērs, viedu var padarīt arī auto stāvvietu, kas pati uzmana, kuras vietas ir brīvas un pat aizkadrā simulē, kā konkrētiem autiņiem piešķirt konkrētas vietas, lai laukums būtu aizpildīts maksimāli efektīvi. Rezultātā viens otram tiek ātrāk garām nevis visi skatās: “O, reku brīva vieta!” un visi brauc uz turieni. Tad pirmais iebrauc un atkal nav brīvas vietas. Tad jābrauc uz nākamo un iznāk skriešanās sacīkstes. Šādi ir piemeri kiberfizikālajām sistemām un ar to es nodarbojos.

Vai tuvākajā apkārtnē (Latvija, Rīga) ir kādi taustāmi rezultāti Tavam darbam, vai viss vēl tikai projektu līmenī?

Varam skatīties praktiskā un akadēmiskā līmenī. Ja praktiskā līmenī, tad prātā nāk e-taloni. Tā ir sistēmiņa, kur visi var reģistēties un arī “Rīgas Satiksme” redzēt un analizēt noslodzi. Cik daudz viņi to izmanto, to nemāku teikt.  Es tur neesmu līdzdarbojies. Tā sistēma ir nopirkta. Tur bija labs jautājums, kāpēc nepasūtīja Latvijā.

Latvijā taču varētu tādu radīt?

Latvijā varētu tādu radīt, tam es piekrītu. Tas, kas mulsina cilvēkus, lai šādu sistēmu radītu, ir nepieciešams pētījums. Un, ja ir pētījums, tad ir nedrošība cilvēkiem, vai nokļūs līdz praktiskiem rezultātiem. Vai viss nebūs tikai smilšu pilis kaut kur gaisā. Bet to pētījumu vajag. Tāpēc varbūt arī uzticas stabilākiem, industriāliem tirgotājiem. Manā skatījumā šādus pētījumus vajag sistēmas attīstības labā. Piemēram, viens no projektiem Elektronikas institūtā ir plaukstas asinsvadu skeneris. Tā ir tāda kastīte, kur uzliec virsū roku un tā nofotogrāfē to gan redzamā, gan infrasarkanā gaismā. Pēc tam, apstrādājot bildes, izrēķina, kurā vietā un kādi ir plaukstā asinsvadi. To var izmantot autentifikācijai kā ieeju kādā telpā. Vai varbūt pat bankomātos.

Asinsvadu tīkls ir unikāls zīmējums tāpat kā acs tīklene?

Jā, bet grūtāk viltojams nekā pirkstu nospiedumi. Ja nocērt pirkstu, tas vēl 30 minūtes veic savu funkciju. Ar plaukstu un asinsvadiem – īsti nē, jo tā sistēma skatās, lai būtu reāla asinsrite.

Bet šādam autentifikācijas rīkam taču ir plašs pielietojums?

Jā, tam ir plašs pielietojums. Pie mums bija atnācis viens dakteris – kardiologs no Stradiņiem. Viņš bija sajūsmā, kad redzēja mūsu paveikto Ar šo sistēmu var vieglāk atrast asinsvadus, jo tā sistēma redz mazliet zem ādas. Tehniski ir tā, ka asinīs ir hemoglobīns, un hemoglobīns transportē skābekli. Atkarībā no tā, cik daudz transportē skābekli, atšķiras, cik daudz hemoglobīns atstaro vai absorbē infrasarkano starojumu. Tad sanāk, ka var reālā laikā redzēt skābekļa piesātinājumu asinīs. Līdz ar to, gan tur, kur ir asinsvadi, gan var arī mērīt pulsu, var mērīt arī elpošanas ritmu. Starp citu, varbūt ir pamanīti tādi pulsa oksimetri. Uzliek uz pirksta, piemēram. Arī atomfizikas un spektroskopijas institūtā jau pirms dažiem gadiem bija lietotne, kas ar parastu telefonu nofilmē ķermeņa daļu un pēc līdzīga principa apstrādā attēlus.

Ar parastu telefonu?

Ar kamerām ir tā – viņas redz arī infrasarkano starojumu. Piemēram, ja paņemam televizora pulti un uzspīdinām kamerā, tad redzam. Ar aci to neredz. Es domāju, ka tie pētnieki ir šo faktu izmantojuši. Protams, var darīt arī savādāk, uzliekot kamerai filtru, kas absorbē vienu vai otru gaismas viļņu frekvenci.

Latvijā notiek lielāki un mazāki pētījumi. Es esmu piedalījies projektā, kura ietvaros liek dažādus sensorus augļu dārzos un dzērveņu laukos. Ir novirziens Precision agriculture – precīzā lauksaimniecība. Tā doma ir tāda – var apskatīties uz katru mikro lauciņu laukā individuāli un optimizēt mēslošanu. Nav tik svarīgi tas ir labības lauks vai dārzs – ir nepieciešams optimizēt procesus, uzliet ūdeni vai mēslojumu. Sanāk tā, ka katrā mazajā lauciņā optimizējot, pa visu lielo lauku sanāk daudz labāks rezultāts.

Mēs esam sadarbojušies ar Latvijas Valsts Augļkopības institūtu. Viņiem interesēja, kas nosaka kādā krāsā būs āboli, un kas ietekmē to veselību. Izrādās, ka sarkani āboli izskatās veselīgāki un labāk tirgojas. Bet viņus arī interesēja, kāpēc dažādiem āboliem veidojas slimības, vai tas ir mitrums, saules gaisma, temperatūra vai to kombinācija. Tāpēc arī ābeļdārzos izvietojām dažādus sensorus. Tālāk viņi datus analizē paši. Mēs, kas darbojas ar sensoriem un aparatūru, varam iztaisīt gandrīz jebko, ja pasaka, kas ir jātaisa.

Kopumā Latvijā – kāda vispār ir sadarbība starp dažādiem zinātniekiem? Ir izpratne,  kas un ko var palīdzēt? Esmu dzirdējis komentārus, ka katrs sēž savā laboratorijā un īpaši necenšas iedziļināties citu darbā.

Ir visādi. Tas darbs ir ļoti raibs, bet es redzu ļoti daudz pozitīvas iezīmes. Man pašam ir izdevies runāties ar Augļkopības institūtu Dobelē, viņi mani atrada un piedāvāja sadarbību. Es arī pats esmu meklējis sadarbību, faktiski pēdējā mēneša laikā esam bijuši vairākas slimnīcās, runājot ar dakteriem, kā taisīt labāku sirds monitoringa iekārtu, tādu pārnēsājamu. No vienas puses, dažādi monitori ir jau pieejami, bet mēs meklējam nišu, ko varam uzlabot. Tāpat arī ar endokrinologiem runājām, kādas lietotnes taisīt telefonā diabēta pacientiem. Arī tās ir daudz pasaulē pazīstams, bet latviski nevienas nav. Kopsavilkumā, es domāju, ka cilvēki ir atvērti uz sadarbību. Man gan jāsaka, ka tad, kad atbraucu no ASV, tad man drusku dūrās acīs, ka katrs grib pie sava galdiņa, pats kaut ko un nedod Dievs, kāds kaut ko nočieps no idejām. Bet nu bieži vien sanāk tā, ka ideja paliek nerealizēta, jo vienam cilvēkam nepietiek resursu, prasmju un zināšanu vai vienkārši nepaveicas. Manuprāt, ir labi sarunāties un mēģināt sadarboties. Varbūt mazāk baidīties, ka to ideju nočieps. Pārsvarā jau cilvēki sadarbojoties paveic vairāk. Var skatīties uz tā, kā uz akciju tirgu. Ja pērk akcijas, tad lielākā daļa iespējams nevinnēs. Bet tā, kas vinnēs, vinnēs pamatīgi. Protams, ja to dara prasmīgi, nevis uz dullo. Analizējot situāciju. Tāpat arī ar sadarbību.

Vai Latvijā ir nospertas idejas zinātniskajā laukā?

Nemācēšu komentēt. Es nejūtu, ka man kāds ir nospēris. Par pārējiem nemāku teikt.

Viena lieta ir sadarbība savā starpā. Bet kā ar zinātnes projektu komercializēšanu?

Ja runājam par Komercializācijas reaktoru tad tā ir viņu specifika, ka neskatās tikai uz Latvijas pētniekiem. Viņi skatās plašāk – gan uz austrumiem, gan uz dienvidiem. Bet tur tiešām ir arī no Latvijas, no tā paša Elektronikas institūta ir grupa, kas ir izstrādājusi ļoti īsu laika impulsu mērītāju. Tas verķis ir tik labs, ka pat NASAs tīmekļa vietnē bija pieminēts pirms viņš vēl bija komercializēts.

Ir, protams, fundamentālā zinātne, kur, piemēram, Andris Ambainis ņemas ar kvantu datoriem un algoritmiem, kas nākotnē droši vien būs būtiski. Gan jau arī pa ceļam tur kas būtisks atradīsies – tādā nozīmē, ka tam būs praktiska vērtība. Tas noteikti nav lieks finansiālais tērējums vai laika tērēšana. Lai arī uzreiz no tā uztaisīt stārtapu būtu pagrūti. Tajā pašā laikā ir citi darbi, kaut vai ar tiem pašiem sensoriem ņemoties. Šobrīd tā sauktās wearable devices, pārnēsājamās ierīces – tirgus ir diezgan pārpildīts, pat uzpūsts. Pirms kāda laika tur iesartēt bija brīnišķīga iespēja, bet tagad atkal tur jāatrod laba niša, lai iestartētu. Bet nu tajā pašā laikā arī ir teiciens, ka uzvar otrie, nevis pirmie. Jādara pareizi. Nobīties nevajag ne pirmajiem, ne otrajiem. Google jau arī nebija pirmais uzņēmums, kas radīja tīmekļa meklētājservisu.

Kādiem jāizpildās priekšnoteikumiem, lai kāda zinātnes ideja varētu tikt komercializēta?

Teiksim tā – ne visi mēs esam balerīnas un ne visi esam zinātnieki. Ne visi esam radīti tam, lai komercializētu mūsu pētījumu. Tāpat arī otrajā pusē, inženieru vai biznesmeņu pusē. Ne visi var paņemt tādu zaļu risinājumu un komercializēt. Tāpēc viens no priekšnoteikumiem ir, ka ir jāsatiekas īstajiem cilvēkiem un pusēm. Gan spējīgiem kopā strādāt, gan arī atrod kopīgu valodu. Liela problēma ir plaisa starp pētniecības un industrijas, biznesa pasauli. Tas, ar ko beidzas pētniecība, ir stipri par maz, lai sāktos industrija. Viens tāds piemērs, ja skatāmies uz viedajiem pulksteņiem. Viņi jau labi sen tika taisīti akadēmiskajā pasaulē, bet parasti jau kā prototipi. Varbūt tas neizskatās sevišķi skaisti, bet dara to darbu, kas tam pētniekam šobrīd interesē. Bet, lai to ražotu tūkstošos un miljonos, tur ir jābūt citam projektēšanas piegājienam.

Ne jau velti zinātnieks ir ieguldījis daudzus gadus savā izglītībā un karjerā. Viņš to nedarītu, ja viņam nepatiktu pētniecības process. Un diemžēl pētniecības process ir diezgan augsta riska process lai arī zinātniekam tas patīk. Tā vietā, lai ietu cauri visām reālās dzīves detaļām un novestu to produktu, lai viss strādā un ir tiražējams, nevis tikai viens aspekts, kas interesē pētījumā. Tajā pašā laikā mēs jau zinām, ka pasaulē ir visādi stārtapi un spinofi no universitātēm, kur jauniem cilvēkiem (gan gados, gan prātā) nav aizliegts iet un mēģināt savu ideju attīstīt dzīvē, stārtapā.

Vai Latvijā augstākās izglītības iestādes rūpējas par to, lai biznesu savestu kopā ar zinātniekiem?

Es esmu pamanījis aktivitātes un arī pats tādās piedalījies. Ir organizēti pasākumi, kuros uzaicina pazīstamu uzņēmumu pārstāvjus un zinātniekus vai pētniekus. Piemēram, Latvijas Universitātē‏ ir inovāciju departaments, Matīss Neimanis varētu būt kontaktpersona. Ļaudis saiet kopā un runājās. Pētnieks stāsta, ka ir tāds pētījums ar tādiem rezultātiem. Industrijas pārstāvis klausās, varbūt var realizēt. Grūti pateikt, cik no tā patiešām ir realizējies, jo viena no realitātēm ir tāda, ka šī saruna notiek, bet pēc tam katrs aiziet uz savu pusi. Abas puses ir pārāk aizņemtas ar savu ikdienu, lai pēc tam to sadarbību attīstītu. Lai notiktu veiksmīga sadarbība, vajag ne tikai savest kopā, bet arī pašiem dalībniekiem vajag pilnībā veltīt sevi šai sadarbībai.

Viens variants būtu, ka biznesa puse proaktīvi veic darbu un izpēta, ko zinātnieki dara, mēģina uzķert, ko varētu pārdot. Un tad paši mēģina nākt pie zinātniekiem.

Tas ir tavs priekšlikums?

Nu jā, kā tas varētu darboties?

Es to tā gluži neesmu redzējis. Atkal viena realitāte, ka kompānijas Latvijā nemaz nav tik briesmīgi lielas. Tās sekas ir tādas, ka nav tik daudz līdzekļu, ko ieguldīt trakās idejās. Viņi vairāk fokusējas, lai risinātu savas problēmas un attīstītu kādu fīču sava risinājuma ietvaros, tā vietā, lai meklētu pilnīgi nejaušu, fantastisku zinātnes atklājumu, kur varētu investēt.

Es domāju, lai kaut kas notiktu, arī pašam zinātniekam jābūt ar apgriezieniem, jo pat ja viņu atradīs, bet viņš nedarbosies līdzi, tad tur arī nekas nesanāks. Tā kā es ieteiktu visiem, kam ir crazy idejas, lai viņi iet un pamēģina.

Parasti jau saka, ka latviešiem nepatīk “feilot” (kļūdīties).

Jā, baidās no feilošanas.

Tas ir tikai latviešiem raksturīgi?

Mūs māca, ka kontroldarbā pielaist kļūdas nedrīkst, un mēs tādi arī izaugam. Nu un tad dzīve mums ir viens liels kontroldarbs. Tad mums ir jāsaprot, ka no kļūdām var mācīties, jo patiesībā jau tas ir tāpat kā bērnībā iemācīties staigāt. Vai to, ka nevajag kost pirkstos ne sev, ne citiem.

Kas, tavuprāt, ir nozīmīgākais zinātniskais sasniegums Latvijā pagājušajā gadā?

Prātā nāk cilvēki, kas jau Latvijā ir pazīstami ar saviem darbiem. Tas pats Andris Ambainis, kvantu skaitļošana un algoritmi. Un Vjačeslavs Kaščejevs – viņš nāk no fizikas un darbojas ar kvantu lietām, elektronu pāra skaldīšana kvantu paātrinātajā. Viņš arī ir visai publiska, redzama persona. Latvijas Zinātņu akadēmija ir nosaukusi pagājušā gada zinātniskos sasniegumus Latvijā.

Tā laikam bieži nav ar zinātniekiem? Stereotipu varā dzīvojot, šķiet, ka zinātnieki nelien laukā no laboratorijām.

Ir visādi. Tas ir stereotips, es teiktu. Es gan augu Latvijā citos laikos, pirms aizbraucu mācīties uz ASV. Tad man tur bija kontrasts, ka cilvēki atklāti runājas un nav nekādi klusie, kas staigā žaketītēs un nodurtu galvu. Ir vēl viena klasiska lieta, ko ASV studenti piekopj, ka lekcijās uzdot jautājumus ir labi. Ne tikai uzdot, bet arī diskutēt par to. Tas palīdz gan pašiem vairāk iemācīties un atrast, gan arī iesākt jaunus darbus.

Esmu dzirdējis, ka Latvijā pagājušajā gadā bija būtiska attīstība datorlingvistikā.

Tas šķiet notiek LU Matemātikas un informātikas institūtā. Viņiem ir grupa, kas ar to nodarbojas jau vairākus gadus. Tur ir interesanti projektiņi, tur šad un tad kāds maģistra darbs tiek aizstāvēts par tēmu, piemeram, “Iedod mums tekstu un mēs tev uzzīmēsim bildīti, kā tas izskatās”.

Un kādi ir panākumi?

Bildītes tiek zīmētas. Sakrīt ar to tekstu. Tas ir latviešu valodā.

Pieņemu, ka latviešu valoda nav pateicīga tādām darbībām?

Savā ziņā varbūt tāpēc, ka runātāju mums nav tik daudz un tāpēc arī tas business case nav tik stingrs. Tāds subjektīvais viedoklis ir, ka angļu valoda ir tāda loģiskāka ar mazāk izņēmumiem, bet patiesībā tie izņēmumi jau ir visur. Ja mēs tās lietas mēģinām pateikt, visādi lokot vārdus, tad angļu valodā atkal ir visādi artikuli. Tur tā savādāk, tāpēc varbūt vieglāk atšķetināms. Bet nu fakts ir tāds, ka natural language processing (NLP) ir ļoti grūta problēma. Daudzi zinātnieki gadiem strādā un beigās arī kaut ko atrod. Nu tad lūk, angliski runājošās valstīs tie zinātnieki ir daudz, viņi ir spēcīgi, tur arī ir tie rezultāti vairāk.

Es vairāk par šo domāju no patērētājiem pieejamo tehnoloģiju puses. Piemēram, balss asistenti mobilajās ierīcēs Pirms 3-5 gadiem mēģinājumi ar balss komandām nebija pat tuvu tik precīzi, cik tagad.

Patiesībā ASV jau pirms 10 gadiem, ja piezvanīji pa telefonu kādai bankai vai aviokompānijai, viņi mācēja atpazīt ciparus. Ar vārdiem nosauc ciparus un tad tos viņi atpazīst. Tad pamazām attīstās uz priekšu, maziem soļiem.

Esmu lasījis, ka jau tagad ir gatavi telemārketingā izmantojami roboti, kas norunā tekstu tik labi, ka cilvēki pat neatpazīst, ka sarunājas ar robotu.

Tas nav tālu nākotnē. Vēl viens aspekts ir attēla atpazīšana un apstrāde. Jau tagad ir rezultāti, kur parādi attēlu programmai un viņa pasaka, ka tur sēž puisis un spēlē ģitāru, piemēram. Vai parāda cilvēka seju un ar ļoti lielu precizitāti pasaka, cik tas cilvēks ir vecs. Microsoft Research pavisam nesen prezentēja šādu projektu un tas diezgan apbrīnojami darbojās ar bildēm no manas dzīves. Manai sievai par prieku rādīja, ka viņa ir stipri jaunāka, tā programma bija gudrāka.

Vai Tu jau no bērnības gribēji kļūt par zinātnieku? Vai vari dot jauniešiem kādus ieteikumus, kas var noderēt ceļā uz šādu cēlu profesiju?

Es bērnībā to vēl nezināju. Man patika darīt praktiskas lietas un tas, ko es daru, arī ir praktisks. Tāpēc arī es savas lietas saucu par taustāmo datorzinātni –  mēs taisām lietas, ko var pēc tam pataustīt vai arī kas mēģina pataustīt pasauli. Bet droši vien, ka viena no labākajām lietām, kas notika manā dzīvē, bija Lego kluči, ko man uzdāvināja 3 gadu vecumā. Varbūt ne gluži Lego tajā laikā bija pieejami, bet kaut kas ļoti līdzīgs. Es sāku, tad turpināju ar citiem konstruktoriem un skrūvītēm, vēl pēc tam turpināju ar vadiem un tā tālāk. Man bija tāda „smilšu kaste”, kur es liku lietas kopā un skatījos, kas sanāk. Tas arī mani fascinēja – meklēt atrisinājumus, kombinācijas. Atrisināt tāda tipa uzdevumus – tas arī ir tas, ko zinātnieks savā veidā dara. Ja neskaita finansejuma meklēšanu, rakstīšanu, pieteikumus un tml.

Ko jaunieši var darīt? Es iesaku taisīt eksperimentus, realizējot savas crazy idejas. Teiksim, ne tik sen bija pasākums, kurā 1. vietu paņēma jaunietis, kas vēl iet skolā. Viņš bija Indiegogo uztaisījis akciju par to lidojošo, personālo lidaparātu. Un, kaut arī lidaparāts nebija nofilmēts, kā lido, uztaisīts un norealizēts, bet tas atvēziens ir foršs un pareizs tādā nozīmē, ka ir jāmēģina realizēt savas crazy idejas. Patiesībā jau viņas var realizēt. Ja pirms gadiem 20 cilvēki lasīja fantastikas grāmatāspar video telefoniem, neviens nedomāja, ka to varēs pataustīt dzīvē. Bet mūsdienās jau ir viedtālrunis, drīz jau arī 3D hologrammas varēs skatīties. Varbūt pat viedtālruni nevajadzēs, bet būs kaut kāda cita saskarne ar cilvēkiem. Man palīdz, patīk zinātniskā fantastika, ko es cenšos paklausīties vai palasīt (cik nu laiks atliek). Jaunībā daudz lasīju, un tagad arī ir tā sajūta, ka daudz no lasītā ir realizēts. Es turpinu domāt, ko un kā varētu realizēt. Piemēram, digitāla burvju nūjiņa – pavicini to un ar dažādiem žestiem var veikt dažādas darbības. Vai nu rakstīt burtus debesīs vai ieslēgt gaismu, vai televizoru. Vai arī vienkārši lietot kā tādu pierakstīšanas iekārtu. Kad mēs runājamies, mūsu rokas nereti rotaļājās ar dažādiem priekšmetiem. Ja būtu burvju nūjiņa, varbūt arī tas var kaut ko par mums pastāstīt, ko mēs vēl nezinām.

Galvenais ir eksperimentēt un mēģināt realizēt savas vistrakākās idejas. Tad arī panākumi neizpaliks.