[quote_right]Pasekojot līdzi Kursors.lv komentētāju aktivitātēm, nekādi nevaru apiet, izskatās, būtiskāko strīdus ābolu – jautājumu par viena-ierīce-visām vajadzībām, tā izpausmēm un lietošanas konsekvencēm reālajos produktos.[/quote_right]

Protams, labi apzinos, ka zināmā mērā izsaukšu uguni uz sevi, tāpēc uzreiz gribu piebilst, ka nekādi neuzskatu par vienīgā pareizā viedokļa paudēju – viena taisnība bija tikai faraonu u.tml., laikos – mēs dzīvojam citā tūkstošgadē, kurā, kā reiz teica kāds poļu filosofs (vai, pēc citiem datiem – Antuāns de Sent-Ekziperī),

īstenībā viss ir daudz savādāk, nekā patiesībā

Mūs interesējošā viedokļu sadure radās, strauji mainoties mūsu priekšstatiem par to, kas ir dators – vispirms dators bija kārtīgu aktu zāli aizņemošs ledusskapju kopums, tad tas kļuva par kasti uz/zem galda, tad – par krietnai grāmatai līdzīgu priekšmetu ar iebūvētu ekrānu un tastatūru, un tagad – par kabatā iebāžamu datoriņu ar telefonijas funkcijām (viedtālruni) un planšeti. OK, pirms grafiskā interfeisa laikmetam šai domu eksperimentā vietu neatstāsim – ok, protams, joprojām ir cilvēki, kuru pamatdarbs ir komandrindā, bet mēs apskatīsim šībrīža raibo datorzoodārzu mājas lietotāja un dažādu pasugu ofisa planktona izpratnē.

Tātad, kas mums ir dots:

lai vienkāršotu ainu, uzskatīsim, ka mums ir trīs tipu ierīces ar pretenzijām uz es esmu dators: dators (vai uz galda, vai somā liekams – nulle atšķirības), viedtālrunis (telefons, kurš spēj arī lauvas tiesu datoram raksturīgu darbiņu) un planšete.

Pēdējā – plācenis – ir visgrūtāk definējamā, jo industrija dara visu, lai mēs būtu apjukuši, un uztur, kā minimums, trīs stāstus par plāceni: pirmais – plācenis un jebkura ierīce ar OS un ekrānu ir dators (šādu izpratni virza Microsoft, kamēr vien runa nav par tirgus daļas statistiku), otrais – plācenis principā ir tāds liels mobilais telefons, kurā tavi foto un video izskatīsies daudz labāk, un kura pamatuzdevums ir nevis zvanīšana, bet interneta pārlūkošana un izklaide (šo nometni pārstāv Android ierīču ražotāji) un, trešais – plācenis ir lieta pa vidu starp telefonu un datoru, un tam ir tiesības uz eksistenci tāpēc, ka ir lietas, kuras plācenī darīt ir ērtāk un labāk, nekā telefonā vai datorā (tāda ir Apple pozīcija).

It kā viss vienkārši un skaidri – tas nekas, ka atšķirīgi viedokļi, vienkārši, apskatāmies uz sevi, padomājam, ieņemam vienu no trim pozīcijām, un dzīvojam laimīgi, līdz nāve mūs no datora šķirs (centos pajokot, bet laikam nesanāca – sorr… :) ).

Praksē, kā teica jau pieminētais polis – viss ir daudz savādāk. Kolīdz mēs mēģinām lietot savu telefonu vai planšeti īsta datora lomā, mēs neglābjami saduramies ar ergonomisku spīdzināšanu – mazajā ekrānā lielā tabula ir nepārskatāma, tastatūra ir mazmazītiņa un ierastā datorātrumā rakstīt nesanāk, un tādā garā. No otras puses, plācenis telefona lomā arī vairāk izskatās pēc pusaudžu gados iemantotu kompleksu kompensēšanas, nekā tas ir ērti un, emmm, estētiski.

Pirksts nav bulta

Taču tas viss vēl būtu tīrais nieks, salīdzinot ar galveno problēmu – skārienvadāmo mobilo ierīču un lielo datoru lietotāja interfeiss fundamentāli atšķiras. Vispirmām kārtām, nav kursora (risinājumi kad, pieliekot klaviatūru vai peli (!) mobilajam telefonam vai plācenim, interfeisā parādās kursors, vairāk izskatās pēc ceļu lāpīšanas latviskā stilā, nekā pēc risinājuma), un, no pirmā izrietoši, lai OS un aplikācijām (piedodiet, bet Lietotnes uzskatu par, kā maigi izsakoties, ne ar ko labāku jēdzienu) būtu jēga un pielietojums mobilās ierīces ekrānā, ir jāvar att. elementu darbināt ar pirkstu, kas ir kardināli cita izmēra un precizitātes pakāpes veids, kā asā un mazā kursora bultiņa. Saprotams, ka tas pats sakāms par citu interfeisa elementu izmēriem, daudzumu un izvietojumu. Protams, atradīsies ļaudis, kuriem irbulis šķiet tīri neko lieta, un principā pat rakstīt ar irbuli ir labi. No otras puses, neviens no manis satiktajiem un aptaujātajiem nebija gatavs uz elementāru jautājumu Vai tiešām tu vēlies rakstīt savus e-pastus ar roku? atbildēt apstiprinoši. Manā skatījumā, irbulis ir OK, teiksim, ķeksīšu salikšanai elektroniskā tabulā, zīmēšanai vai animēšanai šādam mērķim paredzētā aplikācijā vai, emm, mīļākās pozas paviršai uzšņāpšanai nepiedienīgā īsziņā :), bet ne vairāk – nekādā gadījumā ne kā obligāts priekšnoteikums veiksmīgai darbībai ar ierīci.

Strādā guļus

Skārienvirsmām ir vēl viens ergonomiskais aspekts – tās pārvēršas par augsti tehnoloģisku un skaistu spīdzināšanas rīku, ja virsma nav novietota horizontāli (vai tuvu tam) – ideja par to, ka varam ērti darboties ar transformera tipa ierīci, kur mums dots skārienekrāns un atlokāma vai atdalāma-pieliekama tastatūra, atduras pret biežo, nogurdinošo un gauso pogu spiešanas/kursora ievietošanas darbību, ar pirkstu bakstot ekrānā, kā izpletņlēcējs, kuram nav atvēries izpletnis, pret zemi.

Nezinu, kā jums, cienījamie un tehnoloģiski labi apkaltie Kursors.lv lasītāji, bet man darbs planšetē ar ārēju tastatūru sevi attaisno tikai gadījumos, ja es skaidri zinu, ka tuvākās divas stundas rakstīšu kādu pagarāku tekstu. Un arī tad ātruma ieguvums, 9,7” collu ekrāna tastatūras vietā lietojot pilnizmēra Bluetooth pogdēli, nav tik liels, kā iesākumā cerēts. Protams, ja plāceņa dzimtais ekrāns mazāks, starpība būs lielāka, taču, no otras puses – nēsājot mazai ierīcei līdzi lielu tastatūru, mobilitāte iznīkst, kā pīpene, kurai uzčurājis saindēts suns.

Ja ekrāns lielāks, teiksim, 13,3”, kā Lenovo Yoga Pro 2, tad jājautā, ar ko šāda izmēra dators-plācenis mobilitātes ziņā atšķiras no salīdzināma izmēra klēpjdatora. Ja gribam būt godīgi (un cietsirdīgi :)), tad jāatzīst, ka tikai ar kompromisiem tehniskā dizaina un, iespējams, programmatūras ziņā.

Auzās

Viss. Auzās iebraukts, dodamies tālāk – mēģinot izdarīt kādus ikdienas dzīvē izmantojamus secinājumus, jāsaka, ka, šķiet, galvenais, ir neaizmirst par sevi – ar mārketinga neīsto zeltījumu (un dolāriem) dāsni aptrieptie stāsti par vienu ierīci visiem dzīves gadījumiem, gluži tāpat, kā līdzīgi stāsti par desmit ierīcēm desmit dzīves gadījumiem, vienmēr ir jāuztver caur savu paša ikdienas pielietojuma prizmu. Mēs mēdzam būt gana atšķirīgi savās IT vajadzībās, uzvedībā un rituālos – man, piemēram, šķiet tikpat ērti izmantot trīs dažādas ierīces, cik kādam citam var šķist ērti izmantot vienu ierīci visam (gandrīz gribas jautāt, kā Karlsonam, pēc kādām piecām šo ugunsrijēju bērnu adresēm).

Izšķirošais ir nevis ražotāja/izstrādātāja BS stāstiņi, bet gan tas, cik mums – šo ierīču un OS/aplikāciju lietotājiem – tas ērti un dabiski ierakstās dienišķajā pielietojumā, vienlaikus ļaujot paveikt to, kas paveicams.

Protams, ražotāji un OS izstrādātāji jau patiesībā grib no mums to pašu, ko Ostapa Bendera bērnības draugs Koļa Ostens-Bakens gribēja no poļu skaistules, arī Ostapa Bendera bērnības draudzenes, Olgas Zajoncas – mīlestību, kura šai gadījumā transformējas naudā ja ne tieši, tad pastarpināti. Cik ļoti tam ticēt un, vai vērts šai gribai akli sekot – tas nu mums katram pašam izlemjams.

Ja mēģinām vilkt paralēles ar mazliet citu sfēru – fotogrāfiju, tad nevar nesaskatīt līdzības – ir dzirdēti tūkstošiem stāstu par to, ka, redz, mūsu super-duper jaunā kamera (kura, cita starpā, var būt arī telefonā vai planšetē iemontēta) piepildīs visas vēlmes – no vienkārša ziepjutrauka līdz profesionāla līmeņa kamerai. Tai pašā laikā, atšķirības varējumā, un – nekur jau no savas lāstekas neaizbēgsi – ieguvumi un zaudējumi mobilitātes un cenas aspektā, ir acīmredzami.

Un, par spīti visam – joprojām ir un būs tie, kuriem ir daudzas kameras ar daudziem objektīviem, tāpat, kā tie, kuriem pilnīgi pietiek ar jau piesaukto ziepīti (vai telefonu). Un, ja pakāpjamies soli nostāk un nesākam nevajadzīgi skaldīt matus par to, kuri tad ir pareizie, un kuri – nepareizie, saprotam, ka katram sava taisnība. Vieni var iegūt krietni augstākas raudzes bildes (pieņemot, ka māk ar aparātu apieties), taču nēsā līdzi smagu somu ar dārgu saturu, savukārt, otriem kamera vienmēr līdzi, bet iegūtās bildes – pilnīgi atbilst plānotajam pielietojumam personīgajā fotoarhīvā un sociālajos tīklos vai weblapā. Un nekāda konflikta te nav, pat vairāk – laba daļa no mums reizēm ir pie pirmajiem, un reizēm – pie otriem…

(Ie)gribas slazdi

Manā gadījumā man šķiet svarīgi saglabāt neskartu trauslo robežu starp darbs un ne-darbs, un šī iemesla dēļ man ir ļoti pa prātam tas, ka planšete, telefons un dators ir dažādas lietas (ja kādam šķiet svarīgas detaļas, tad iesaistītās ierīces ir iPhone 6, iPad Air un MacBook Pro Retina 15”). Ja es sadalītu pēc emocionālās piesaistes, tad neapšaubāmi mīļākais rīks man ir plācenis – telefons ir ikdienas steigas un stresa pumpis, bet dators ir darba rīks, un nekādas lielās emocionālās saites tur nav – protams, kā jau ar labu un kvalitatīvu darba rīku, es ar to atbilstoši apejos un uzturu darba kārtībā, bet – ne vairāk.

Plācenis? Plācenis paliek internetam, soctīkliem, aplikācijām, no kurām laba daļa uz datora nav iespējamas, jo datoram nav, piemēram GPS, žiroskopa un citu sensoru, kurus šīs aplikācijas izmanto.

Protams, ir arī dažas darba lietas, kuras daru uz plāceņa – pamatā, tie ir e-pasti un, ņemot vērā mana darba specifiku, arī prezentācijas, kuras labprātāk rādu (ar Apple TV vai MacBook + Reflector.app), brīvi staigājot ar plāceni rokās, nevis, tirinoties pustizlā pozā blakus datoram un bakstot skārienpaliktnī. Koplietošanu iespējamu un ērtu padara dokumentu u.c. datu sinhronizēšana starp ierīcēm un continuity funkcionalitāte tajās – prezentāciju veidot man ērtāk un ātrāk ir datorā, bet to rādīt – no plāceņa.

Tai pašā laikā – es negribu ar visām tām lietām, kuras esmu pieradis darīt datorā, bakstīties plāceņa vai telefona ekrānā. Un otrādi.

Tam ir savs pamatojums arī no ierīču komponenšu un dizaina viedokļa – reiz, sensenos laikos, F1 drīkstēja mainīt formulu motorus kaut pēc katrām sacīkstēm. Kādā intervijā viens no inženieriem teica (runa bija par situācijām, kad motors neiztur): redziet, mēs, protams, varam projektēt motoru nevis 300 km, bet 1000 km izturības resursam sacīkšu režīmā. Taču otrā gadījumā motorā būs daudz lieka no masas viedokļa.

Tas pats ir ar mobilajām ierīcēm un datoriem – var jau projektēt mobilo ierīci un lielo datoru tā, lai tiem būtu veiktspējas un funkcionalitātes paritāte, bet šai gadījumā krietna daļa datora komponentēm pieejamās veiktspējas tā arī paliktu neizmantota, no vienas puses, un krietna daļa mobilās ierīces baterijas resursa tiktu izmantota, nosacīti, pārlieku jaudīgu komponenšu darbināšanai. Prioritātes šīm ierīcēm krasi atšķiras – vienā gadījumā mobilitāte un autonomija, kamēr otrā – maksimāla veiktspēja un pēc iespējas plašāka funkcionalitāte…

Un, nobeidzot – nē, es negribu, lai manam MacBook vai, vēl ļaunāk – iMac, būtu skārienjutīgs ekrāns.

Interesanti – kādi ir jūsu viedokļi un pieredze?

-Vai jums patīk nosacīti nošķirtas ierīces, vai arī cenšaties atrast to vienu, universālo?

19 komentāri

  1. – Datoru izmantoju darbam, spēlītēm (nopietnām), filmām, internetam.
    – Viedtālruni zvanīšanai, sms, ātrai ziņu un e-pastu aplūkošani nepieciešamības gadījumā, kā arī pavisam vieglām spēlītēm (aka tetris) trolejbusā.
    – Planšetei jēgu īsti neredzu, bet tā kā darbs man tādu iegādāja, tad izmantoju to spēlītēm un internetam tālsatiksmes transportā (ekrāns lielāks=ērtāks + baterija tur ilgāk kā viedtālrunim) kā arī pornogrāfijai gultā ;) (uz mazā viedtālruņa ekrāna nav tik forši). Darbam pielietojumu tai vēl neesmu izdomājis. Neuzskatu, ka uz planšetes varētu kaut ko rakstīt labāk kā telefonā un t.i. neko vairāk par īsziņu.

    EDIT: Ir plāns pamēģināt uz planšetes noskatīties kādu filmu, bet arī tas – tikai tālsatiksmes transportā.

  2. Vēl varu iesist kārtīgu naglu Mikromīkstā planšetes/tabletes izpratnei – visi tie plāceņi ar Win81, kas sarunas karstumā pēc pirmās glāzītes mēģina iestāstīt, ka veic arī datora funkcijas, IR PĀRĀK SMAGI. Rezultātā tos kā plāceņus izmantot ir neērti, savas stulbās ģenētiskās izcelsmes un datorpretenzijas dēļ tie arī šņāc (jo ir jādzesē ūberkrutais procesors) un sakarst. Vairumā gadījumu tie tiek izmantoti kā neglīti un neērti ļaptopi, jo nauda ir iztērēta un kaut kā to brīnumu jāizmanto.

  3. aplikācija
    ▪ iesējuma vāka aplikācija
    ▪ pašlīmīgā aplikācija
    ▪ tamburšūtā aplikācija
    ▪ vienkārši uzšūtā aplikācija
    ▪ zigzagšūtā aplikācija
    Nesparotu kādā veidā šī vārda nozīme kļuva par lietotni un kā tas vēl joprojām tiek izmantots šādā nozīme, ja pat standarta Android Latviskajā izpildījumā viss kas ir saistīts ar vārdu “lietotne” arī saucas lietotne/-s. Man vārda aplikācija lietošana “lietotnes” nozīmē liekas tik pat stulba kā barbarisma “vinnēt” lietošana sabiedriskajos mēdijos, barbarisma lietošanu sarunvalodā varētu dēvēt par slengu.

  4. Pagurs mēle (nav pirmā reize, kad šeit to stāstu); Tātad – viena ierīce. Ekrāns ap 5,5 collas. Tālrunis, internets, bildītes, spēlītes. Ieliekam dokstacijā un uz lielā ekrāna pilnvērtīgi strādājam – ar peli un klaviatūru. MS soļi pareizajā virzienā apliecina to, ka IR iespējams izveidot op sistēmu un lietotnes ar pārslēdzamu interfeisu kardināli atšķirīgiem izmēriem un funkcijām. Androidam nav tādas koncepcijas pat ievirzē, iOS/OS to nespēj neveicot kardinālu migāciju. Es domāju, ka būs interesanti. Gaidām win 10 un pirmās ierīces (Lumia 940? kaut ko tādu sola…)

    • Pieļauju ka tev ir taisnība. Viss jau izklausās labi, bet tikai tik tālu kamēr strikti spējam nodalīt darbu un brīvo laiku – respektīvi kamēr spējam iztikt tikai ar strādāšanu pie darba galda. Bet kas notiek ja mums rodas nepieciešamība doties komandējumā un strādāt dažādās vietās, vai vienkārši vēlamies ārpus biroja kaut ko nopietni palabot savā iesāktajā darbā, ko tad? jānēsā visur līdzi loriņu čupa un jāmeklē ekrāns pie kā pieslēgties? arī īsti neder…

  5. p.s. Lūdzams nelietot terminu “strīdus ābols” šajā portālā… :D Pirmkārt, viens no jūsējiem ir Ābols, otrkārt, Apple… :D

  6. Piekrītu raksta autoram. Kā jau iepriekš esmu komentāros rakstījis – manuprāt nav iespējams viena ĒRTI lietojama ierīce darbam un izklaidēm… Nu nevar uztaisīt vienlīdz ērti lietojamu interfeisu skārienekrānam un kursoram. Visu protams, izšķir lietotāja vajadzības un paradumi, attiecīgi nopietni nepieciešams ar ierīci strādāt…
    Personīgi es nevaru sevi iedomāties lietojot vienu ierīci visam. Man pat nepatīk doma jau saknē ka man tagad savu darba datoru būtu jāstaipa visur līdzi – ceļojumos, brīvdienās vai vienkārši vakarā dīvānā – tam ir vairāki pamatoti iemesli… Tāpēc mana ierīču liste ļoti līdzinās raksta autora nosauktajai… pieļauji vienīgi ka planšeti un telefonu es varētu apvienot (aizvietot) ar kādu lielizmēra telefonu… varbūt…

  7. Palasot diskusijas komentāros, man jau nez kāpēc likās, ka tūlīt, tūlīt taps rakstiņš :)
    Īsais summary būtu, ka “katram savs”

    Bet kā man personīgi šķiet..
    Piekrītu, ka var apvienot vairākus datorus vienā (ar datoriem domāju: planšetdatoru, darba datoru un klēpjdatoru), bet pagaidām galīgi neredzu kā tur būtu iespējams piešūt telefonu, jo displejs būtu daudz par mazs, lai lietotu kaut vai kā “plāceni”

    Par darbu. Diezgan ērti šķiet esošs risinājums darbā..ļoti jaudīgs 13 collu laptopiņš un dokstacīja, caur kuru ir pieslēgti 2 lielāki monitori, kā arī pele,klaviere, austiņas utt..Jāiet uz sapuli vienkārši paņemam kompi un ejam, lietojam kā laptopu un turpinām iesākto darbu.
    Domāju tāpēc man ideja par “viens dators visam” šķiet tik laba – jo daļēji tiek lietota un ir gana ērta.

    Par “plāceņiem”. Pielietojumu manā ikdienā redzu. Tiesa ne katru dienu. Pēdējo pus gadu man kāda planšete ir mētājusies mājās, un ir bijusi iespēja lietot, tāpēc redzu kur un kā. Ļoti laba izklaides lieta braucot sabiedriskajā transportā vai ceļojumā (lasi grāmatu, skaties filmu, sērfo internetā – ļoti ērti un parocīgi) bet pārvietojos es parasti(bet ne vienmēr) ar personīgo auto vai velo, ceļojumi, komandējumi arī negadās vairāk par dažām reizēm gadā.
    Otrs (un manā sarakstā pēdējais) pielietojums ir dīvāns..tiesa, luņojos pa dīvānu es apmēram tikpat bieži cik dodos tālākos ceļojumos..
    Tas, ko es gribu pateikt ir, ka man tāds pabiezāks dēlītis (lai gan surface biezums ir zem 1cm)
    būs gana ērta planšete tik cik man tā ir nepieciešama (pāris dienas mēnesī)

    Par laptopu. Surface ekrāns ir tikai nedaudz mazāks par 13 collu laptopu, tātad gana liels, lai mēģinātu arī pastrādāt. Pieliekam klaviatūru un iegūstam pilnvērtīgu datoriņu, kuru ar vienu rokas kustību var pārvērst planšetē
    Ar pirkstu pa ekrānu bakstām tikai tad, kad lietojam kā planšeti..

    Pagaidām jau gan tā ir tikai teorija(rakstu ka man šķiet), gribētos jau patestēt, kā tas surface palīdz praksē..tā kā esošais laptops vēl kalpo, tad gluži mest ārā negribās, labprāt jau nopirktu vispirms kādu lietotu štruntiņu, bet nekā jau pie mums nav :(

  8. Šķiet, tepat Kursorā jau reiz par šo esmu izteicies, bet jā – es esmu tas retais dīvainis, kuram jau 4+ gadus pamata darba instruments ir tieši planšete. Telefons man ir pogu Nokia. Datoru lietoju reizēm un ļoti specifiskām lietām, kuras nevaru izdarīt planšetē (tādu nav daudz). Tas man ļauj strādāt burtiski jebkur, jo planšete ir viegla, tās baterija velk ilgāk nekā portatīvajam un tās iebūvētie žiroskopi, kompasi un gps ļauj izdarīt vairākas lietas, kas uz pc būtu grūtāk paveicamas. Planšetē rakstu daudz ātrāk kā datorā. Protams, viss atkarīgs no darba specifikas, taču esmu gan filmējis, montējis un augšuplādējis youtube video uz planšetes, gan editējis dokumentus, kas atsūtīti epastā zip failā utt. Viss ir izdarāms, tikai – mazliet citādāk. :)

        • Mani visvairāk tā video montāža samulsinaja? Ok, varbūt arī ir kāda laba aplikāciju un prasības pret to arī ir dažādas..

          Kas ar to rakstīšanu? lieto Kādu tastatūru, vai bliez pa ekrānu?

        • iMovie ļauj visai ērti montēt. Tastatūru lietoju defaulto – bliežu pa ekrānu, un visai veikli :)

  9. Telefons – zvaniem, navigācijai, īsziņām, whatsapp. Reizēm grāmatām. Mūzikai protams. Internetam, ja nav planšetes.
    Planšete – interneta pārlūkošanai, sociālajiem portāliem, filmām, lasīšanai (ar mūziku kopā).
    Dators – spēles, darbi kuri prasa lielu CPU un GPU jaudu. Rakstīšana, īsi sakot – to ko nevar pietiekami ērti darīt ar planšeti vai telefonu.
    Nepiekrītu autora vēlmei iebāzt desktopu un laptopu vienā maisā.
    Desktopa galvenais pluss ir tā lielās uzlabošanas iespējas, laptopam, ārpus RAM un HDD/SSD apjoma audzēšanas, to praktiski nav.
    Laptopa plusi ir mobilitāte un iebūvētais “UPS” – baterija. Kā arī iebūvētais ekrāns un klaviatūra ar tačpadu – viss vienā.
    Toties planšeti un telefonu uzlabot no dzelžu puses praktiski nav iespējams. Vienīgais – lielāku atmiņas karti ielikt, ja ierīce vispār to uztur, un ja vēl ražotājs nožņaudzies ar iebūvēto atmiņu – problēmas garantētas. Pamēģiniet izmantot Windows uz datora ar ļoti mazu sistēmas disku (nīgrs skatiens 32GB Nexus 9 un visu ķīniešu ar 4-8GB atmiņas virzienā).
    Vēl viens telefonu un planšetdatoru trumpis ir to lieliskā mobilitāte – vieglāki par laptopiem.

    • teorētiski viss ir relatīvs. pirms 5 gadiem datorā (lielā kaste) veica i filmu montāžas, i maketēšanas, i auto cad darbus ar tādiem tehniskajiem parametriem, kādus šodien var iebāzt telefonā. Tātad teorētiski telefons ar pāris simts gigabaitiem diska un 8 gb ramu (laika jautājums) pieslēgts pie dokstacijas ar pareizi sakārtotu os un interfeisu var kalpot arī dators. vismaz vidējajam ofisa darbiniekam (kas, pieņemu) ir ap 90% gadīijumu – ms office, outlooks utt.

      • Doks var uzlabot parametrus tikai daļēji – tajā var būt liels disks, vēl kas, bet otrs procesors, resnāka videokarte, ram – pagaidām nē. Vismaz ne telefoniem un planšetēm.

  10. Vairāk esmu par universālām lietām.

    Pats principā iztieku ar 2 ierīcēm.
    1) Note4 saziņa, internets, kamera, gps,e-pasti un pieraksti(jā, pat s-pen izmantoju)

    2) Jaudīgs laptops (15,6) – e-pasti, filmas, spēlēs, internets,dokumenti un citi smagāki darbi.

    Vienīgais, kas pietrūkst ir lielāks ekrāns priekš filmām un datorspēlēm.

    Planšetēm lielu jēgu pagaidām neredzu(it īpaši izmantojot Note), vienīgi internets gultā :)

  11. Lietoju divus – telefonu sarunām, e-pastiem, portālu aplūkošanai un informācijas meklēšanai un navigācijai
    un datoru dokumentu printēšanai, banas pārskaitījumiem utml.

    Mani gan vairāk uztrauc sekojošais – datora it kā lielajā ekrānā raugoties nopietni nogurst un pat sāp acis,
    savukārt raugoties mazajā – 3,5 collu telefona ekrānā šī problēma vispār nerodas.
    Acīmredzot budžeta datora ekrāns un Amoled uz telefona ir divi dažādas pasaules.

Ir ko teikt?