Par bakstīšanos

[quote_right]Pasekojot līdzi Kursors.lv komentētāju aktivitātēm, nekādi nevaru apiet, izskatās, būtiskāko strīdus ābolu – jautājumu par viena-ierīce-visām vajadzībām, tā izpausmēm un lietošanas konsekvencēm reālajos produktos.[/quote_right]

Protams, labi apzinos, ka zināmā mērā izsaukšu uguni uz sevi, tāpēc uzreiz gribu piebilst, ka nekādi neuzskatu par vienīgā pareizā viedokļa paudēju – viena taisnība bija tikai faraonu u.tml., laikos – mēs dzīvojam citā tūkstošgadē, kurā, kā reiz teica kāds poļu filosofs (vai, pēc citiem datiem – Antuāns de Sent-Ekziperī),

īstenībā viss ir daudz savādāk, nekā patiesībā

Mūs interesējošā viedokļu sadure radās, strauji mainoties mūsu priekšstatiem par to, kas ir dators – vispirms dators bija kārtīgu aktu zāli aizņemošs ledusskapju kopums, tad tas kļuva par kasti uz/zem galda, tad – par krietnai grāmatai līdzīgu priekšmetu ar iebūvētu ekrānu un tastatūru, un tagad – par kabatā iebāžamu datoriņu ar telefonijas funkcijām (viedtālruni) un planšeti. OK, pirms grafiskā interfeisa laikmetam šai domu eksperimentā vietu neatstāsim – ok, protams, joprojām ir cilvēki, kuru pamatdarbs ir komandrindā, bet mēs apskatīsim šībrīža raibo datorzoodārzu mājas lietotāja un dažādu pasugu ofisa planktona izpratnē.

Tātad, kas mums ir dots:

lai vienkāršotu ainu, uzskatīsim, ka mums ir trīs tipu ierīces ar pretenzijām uz es esmu dators: dators (vai uz galda, vai somā liekams – nulle atšķirības), viedtālrunis (telefons, kurš spēj arī lauvas tiesu datoram raksturīgu darbiņu) un planšete.

Pēdējā – plācenis – ir visgrūtāk definējamā, jo industrija dara visu, lai mēs būtu apjukuši, un uztur, kā minimums, trīs stāstus par plāceni: pirmais – plācenis un jebkura ierīce ar OS un ekrānu ir dators (šādu izpratni virza Microsoft, kamēr vien runa nav par tirgus daļas statistiku), otrais – plācenis principā ir tāds liels mobilais telefons, kurā tavi foto un video izskatīsies daudz labāk, un kura pamatuzdevums ir nevis zvanīšana, bet interneta pārlūkošana un izklaide (šo nometni pārstāv Android ierīču ražotāji) un, trešais – plācenis ir lieta pa vidu starp telefonu un datoru, un tam ir tiesības uz eksistenci tāpēc, ka ir lietas, kuras plācenī darīt ir ērtāk un labāk, nekā telefonā vai datorā (tāda ir Apple pozīcija).

It kā viss vienkārši un skaidri – tas nekas, ka atšķirīgi viedokļi, vienkārši, apskatāmies uz sevi, padomājam, ieņemam vienu no trim pozīcijām, un dzīvojam laimīgi, līdz nāve mūs no datora šķirs (centos pajokot, bet laikam nesanāca – sorr… :) ).

Praksē, kā teica jau pieminētais polis – viss ir daudz savādāk. Kolīdz mēs mēģinām lietot savu telefonu vai planšeti īsta datora lomā, mēs neglābjami saduramies ar ergonomisku spīdzināšanu – mazajā ekrānā lielā tabula ir nepārskatāma, tastatūra ir mazmazītiņa un ierastā datorātrumā rakstīt nesanāk, un tādā garā. No otras puses, plācenis telefona lomā arī vairāk izskatās pēc pusaudžu gados iemantotu kompleksu kompensēšanas, nekā tas ir ērti un, emmm, estētiski.

Pirksts nav bulta

Taču tas viss vēl būtu tīrais nieks, salīdzinot ar galveno problēmu – skārienvadāmo mobilo ierīču un lielo datoru lietotāja interfeiss fundamentāli atšķiras. Vispirmām kārtām, nav kursora (risinājumi kad, pieliekot klaviatūru vai peli (!) mobilajam telefonam vai plācenim, interfeisā parādās kursors, vairāk izskatās pēc ceļu lāpīšanas latviskā stilā, nekā pēc risinājuma), un, no pirmā izrietoši, lai OS un aplikācijām (piedodiet, bet Lietotnes uzskatu par, kā maigi izsakoties, ne ar ko labāku jēdzienu) būtu jēga un pielietojums mobilās ierīces ekrānā, ir jāvar att. elementu darbināt ar pirkstu, kas ir kardināli cita izmēra un precizitātes pakāpes veids, kā asā un mazā kursora bultiņa. Saprotams, ka tas pats sakāms par citu interfeisa elementu izmēriem, daudzumu un izvietojumu. Protams, atradīsies ļaudis, kuriem irbulis šķiet tīri neko lieta, un principā pat rakstīt ar irbuli ir labi. No otras puses, neviens no manis satiktajiem un aptaujātajiem nebija gatavs uz elementāru jautājumu Vai tiešām tu vēlies rakstīt savus e-pastus ar roku? atbildēt apstiprinoši. Manā skatījumā, irbulis ir OK, teiksim, ķeksīšu salikšanai elektroniskā tabulā, zīmēšanai vai animēšanai šādam mērķim paredzētā aplikācijā vai, emm, mīļākās pozas paviršai uzšņāpšanai nepiedienīgā īsziņā :), bet ne vairāk – nekādā gadījumā ne kā obligāts priekšnoteikums veiksmīgai darbībai ar ierīci.

Strādā guļus

Skārienvirsmām ir vēl viens ergonomiskais aspekts – tās pārvēršas par augsti tehnoloģisku un skaistu spīdzināšanas rīku, ja virsma nav novietota horizontāli (vai tuvu tam) – ideja par to, ka varam ērti darboties ar transformera tipa ierīci, kur mums dots skārienekrāns un atlokāma vai atdalāma-pieliekama tastatūra, atduras pret biežo, nogurdinošo un gauso pogu spiešanas/kursora ievietošanas darbību, ar pirkstu bakstot ekrānā, kā izpletņlēcējs, kuram nav atvēries izpletnis, pret zemi.

Ja ekrāns lielāks, teiksim, 13,3”, kā Lenovo Yoga Pro 2, tad jājautā, ar ko šāda izmēra dators-plācenis mobilitātes ziņā atšķiras no salīdzināma izmēra klēpjdatora. Ja gribam būt godīgi (un cietsirdīgi :)), tad jāatzīst, ka tikai ar kompromisiem tehniskā dizaina un, iespējams, programmatūras ziņā.

Auzās

Viss. Auzās iebraukts, dodamies tālāk – mēģinot izdarīt kādus ikdienas dzīvē izmantojamus secinājumus, jāsaka, ka, šķiet, galvenais, ir neaizmirst par sevi – ar mārketinga neīsto zeltījumu (un dolāriem) dāsni aptrieptie stāsti par vienu ierīci visiem dzīves gadījumiem, gluži tāpat, kā līdzīgi stāsti par desmit ierīcēm desmit dzīves gadījumiem, vienmēr ir jāuztver caur savu paša ikdienas pielietojuma prizmu. Mēs mēdzam būt gana atšķirīgi savās IT vajadzībās, uzvedībā un rituālos – man, piemēram, šķiet tikpat ērti izmantot trīs dažādas ierīces, cik kādam citam var šķist ērti izmantot vienu ierīci visam (gandrīz gribas jautāt, kā Karlsonam, pēc kādām piecām šo ugunsrijēju bērnu adresēm).

Izšķirošais ir nevis ražotāja/izstrādātāja BS stāstiņi, bet gan tas, cik mums – šo ierīču un OS/aplikāciju lietotājiem – tas ērti un dabiski ierakstās dienišķajā pielietojumā, vienlaikus ļaujot paveikt to, kas paveicams.

Protams, ražotāji un OS izstrādātāji jau patiesībā grib no mums to pašu, ko Ostapa Bendera bērnības draugs Koļa Ostens-Bakens gribēja no poļu skaistules, arī Ostapa Bendera bērnības draudzenes, Olgas Zajoncas – mīlestību, kura šai gadījumā transformējas naudā ja ne tieši, tad pastarpināti. Cik ļoti tam ticēt un, vai vērts šai gribai akli sekot – tas nu mums katram pašam izlemjams.

Ja mēģinām vilkt paralēles ar mazliet citu sfēru – fotogrāfiju, tad nevar nesaskatīt līdzības – ir dzirdēti tūkstošiem stāstu par to, ka, redz, mūsu super-duper jaunā kamera (kura, cita starpā, var būt arī telefonā vai planšetē iemontēta) piepildīs visas vēlmes – no vienkārša ziepjutrauka līdz profesionāla līmeņa kamerai. Tai pašā laikā, atšķirības varējumā, un – nekur jau no savas lāstekas neaizbēgsi – ieguvumi un zaudējumi mobilitātes un cenas aspektā, ir acīmredzami.

Un, par spīti visam – joprojām ir un būs tie, kuriem ir daudzas kameras ar daudziem objektīviem, tāpat, kā tie, kuriem pilnīgi pietiek ar jau piesaukto ziepīti (vai telefonu). Un, ja pakāpjamies soli nostāk un nesākam nevajadzīgi skaldīt matus par to, kuri tad ir pareizie, un kuri – nepareizie, saprotam, ka katram sava taisnība. Vieni var iegūt krietni augstākas raudzes bildes (pieņemot, ka māk ar aparātu apieties), taču nēsā līdzi smagu somu ar dārgu saturu, savukārt, otriem kamera vienmēr līdzi, bet iegūtās bildes – pilnīgi atbilst plānotajam pielietojumam personīgajā fotoarhīvā un sociālajos tīklos vai weblapā. Un nekāda konflikta te nav, pat vairāk – laba daļa no mums reizēm ir pie pirmajiem, un reizēm – pie otriem…

(Ie)gribas slazdi

Manā gadījumā man šķiet svarīgi saglabāt neskartu trauslo robežu starp darbs un ne-darbs, un šī iemesla dēļ man ir ļoti pa prātam tas, ka planšete, telefons un dators ir dažādas lietas (ja kādam šķiet svarīgas detaļas, tad iesaistītās ierīces ir iPhone 6, iPad Air un MacBook Pro Retina 15”). Ja es sadalītu pēc emocionālās piesaistes, tad neapšaubāmi mīļākais rīks man ir plācenis – telefons ir ikdienas steigas un stresa pumpis, bet dators ir darba rīks, un nekādas lielās emocionālās saites tur nav – protams, kā jau ar labu un kvalitatīvu darba rīku, es ar to atbilstoši apejos un uzturu darba kārtībā, bet – ne vairāk.

Plācenis? Plācenis paliek internetam, soctīkliem, aplikācijām, no kurām laba daļa uz datora nav iespējamas, jo datoram nav, piemēram GPS, žiroskopa un citu sensoru, kurus šīs aplikācijas izmanto.

Protams, ir arī dažas darba lietas, kuras daru uz plāceņa – pamatā, tie ir e-pasti un, ņemot vērā mana darba specifiku, arī prezentācijas, kuras labprātāk rādu (ar Apple TV vai MacBook + Reflector.app), brīvi staigājot ar plāceni rokās, nevis, tirinoties pustizlā pozā blakus datoram un bakstot skārienpaliktnī. Koplietošanu iespējamu un ērtu padara dokumentu u.c. datu sinhronizēšana starp ierīcēm un continuity funkcionalitāte tajās – prezentāciju veidot man ērtāk un ātrāk ir datorā, bet to rādīt – no plāceņa.

Tai pašā laikā – es negribu ar visām tām lietām, kuras esmu pieradis darīt datorā, bakstīties plāceņa vai telefona ekrānā. Un otrādi.

Tam ir savs pamatojums arī no ierīču komponenšu un dizaina viedokļa – reiz, sensenos laikos, F1 drīkstēja mainīt formulu motorus kaut pēc katrām sacīkstēm. Kādā intervijā viens no inženieriem teica (runa bija par situācijām, kad motors neiztur): redziet, mēs, protams, varam projektēt motoru nevis 300 km, bet 1000 km izturības resursam sacīkšu režīmā. Taču otrā gadījumā motorā būs daudz lieka no masas viedokļa.

Tas pats ir ar mobilajām ierīcēm un datoriem – var jau projektēt mobilo ierīci un lielo datoru tā, lai tiem būtu veiktspējas un funkcionalitātes paritāte, bet šai gadījumā krietna daļa datora komponentēm pieejamās veiktspējas tā arī paliktu neizmantota, no vienas puses, un krietna daļa mobilās ierīces baterijas resursa tiktu izmantota, nosacīti, pārlieku jaudīgu komponenšu darbināšanai. Prioritātes šīm ierīcēm krasi atšķiras – vienā gadījumā mobilitāte un autonomija, kamēr otrā – maksimāla veiktspēja un pēc iespējas plašāka funkcionalitāte…

Un, nobeidzot – nē, es negribu, lai manam MacBook vai, vēl ļaunāk – iMac, būtu skārienjutīgs ekrāns.

Interesanti – kādi ir jūsu viedokļi un pieredze?

-Vai jums patīk nosacīti nošķirtas ierīces, vai arī cenšaties atrast to vienu, universālo?