14. un 15.novembrī Rīgā, izstāžu zālē Ķīpsala norisinās inovāciju izstāde un konference RIGA COMM 2014, kuras ietvaros ikkatram tehnoloģiju entuziastam un sfēras pārstāvim tiek sniegta iespēja iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem IT un tehnoloģiju nozarē.
Konferences ietvaros ar iedvesmojošu runu par kiborgu laikmetu viesojās arī pasaulē pirmais kiborgs – Nīls Herbisons (Neil Harbisson), kas sniedza ekskluzīvu interviju RīgaTV 24 raidījumam Tīkla Vīzija par to, kāda ir cilvēka – kiborga dzīve, kāds bijis pamatojums šāda dzīvesveida izvēlei un kādu nākotni kiborgu laikmetam paredz pats Nīls.
Nīls Harbissons ir mākslinieks, kas kopš dzimšanas sirgst ar slimību – akromatopsiju, kuras dēļ tam liegta iespēja redzēt krāsu. 2001. gadā, mākslas projekta ietvaros, pie Nīla galvaskausa aizmugures piestiprināta īpaša ierīce, kas māksliniekam palīdz krāsas nevis saredzēt, bet sadzirdēt to frekvences. Kopš 2010. gada 32 gadus vecais kiborgu tiesību aktīvists ir arī Kiborgu fonda dibinātājs un vadītājs, bet 2014. gadā iestudējis pirmo krāsu koncertu, kuru iedvesmojušas mākslinieka tam ikdienā apkārt sadzirdētās krāsas.
[youtube=https://www.youtube.com/watch?v=W_6OanRJtTI]
Cik ilgi jau esi bijis kiborgs? Vai misija – būt kiborgam, līdz šim ir bijusi viegla?
Jau vairāk kā dekādi [red: desmit gadu periods] esmu juties kā kiborgs, jo šo projektu uzsāku 2003. gadā, bet 2004. gadā nolēmu šo daļu sevis padarīt par pastāvīgu. Es dzirdu krāsas jau vairāk kā desmit gadus, bet to, ka programmatūra un smadzenes sāk apvienoties, sāku just jau pēc pirmajiem pieciem mēnešiem.
2004. gadā es sāku aptvert, ka starp šo programmatūru un manām smadzenēm nav īpašas atšķirības, savukārt ķermeņa daļa [red: antena] nāca vēlāk, un kļuva par pastāvīgu mana ķermeņa daļu. Principā ir divas vienības – savienojums starp programmatūru un smadzenēm, un savienojums starp kibernētisko un dabisko mana ķermeņa daļu. Un tā jau ir desmit gadu.
Kādas ir Tavas ikdienas gaitas? Jo, ja cilvēks redz ko šādu, ne velti rodas jautājums – kā Tu dodies dušā? Kā guli? Kā tas viss paveicams?
Es varu doties dušā, jo tā [red: antena] ir ūdensizturīga, un es guļu pavisam normāli. Tā ir tikai antena, un, ja mums visiem būtu antenas, mēs visi tāpat turpinātu gulēt tā, kā guļam šobrīd. Vienīgais ir tas, ka ir antena, un ir jāpierod pie jaunā ķermeņa augstuma. Piemēram šobrīd esmu 7 cm garāks, bet visādi citādi – tā ir normāla dzīve ar jaunu ķermeņa daļu.
Vai plāno sev implantēt ko jaunu, un, ja jā – kāpēc?
Šobrīd es strādāju pie satelīta izveides, kas dosies kosmosā, un antena būs savienota ar šo satelītu, tādejādi kļūstot par manu trešo aci kosmosā, un ļaus man uztvert krāsas ārpus šīs planētas. Ir daudz daudz vairāk krāsu ārpus Zemes, kuras mēs nespējam uztvert, tāpēc šī tehnoloģija man ļaus pastāvīgi būt vienotam ar kosmosu. Pie tā es šobrīd strādāju.
Kā Tu uztver savu ķermeni – kā zinātnes vai mākslas audeklu, kā, piemēram, māksliniece Orlan, kas pavisam drīz viesosies Rīgā?
Savu ķermeni redzu kā mākslu. Mākslas skulptūru. Tavs ķermenis var būt tavs mākslas darbs – patiesā māksla slēpjas iekšā, prātā. Fakts, ka manas smadzenes ir modificētas kā skulptūra, vien pierāda to, ka tās mainītas māksliniecisku mērķu vārdā.
Šī projekta aizsākumi meklējami laikā, kad es studēju mākslas skolā, un šis viss, principā, ir mākslas projekts. Daudziem māksliniekiem dzīve un māksla ir nešķiramas vienības, un tā ir arī manā gadījumā. Man nav robežas starp dzīvi un mākslu.
Tu ģērbies atbilstoši skaņām [red: Nīla “ķermeņa daļa” tam palīdz krāsas nevis saredzēt, bet sadzirdēt to frekvences]. Kas Tev īsti mugurā šobrīd?
Man mugurā fa diez un do krāsas zeķes – nolēmu, lai šodien skan zeķes, bet džemperis ir do diez. Tauriņš ir kluss – to man uzdāvināja tikko, tāpēc tas ir klusais tauriņš. Es ģērbjos tā, lai tas skan, nevis izskatās labi, tātad es kombinēju krāsas tā, lai tās skan labi. Šodien es jūtos labi, tāpēc esmu ģērbies mažora akordā.
Kādu Tu paredzi sīkrīku nākotni? Kad mēs beigsim sīkrīkus dēvēt par valkātajiem sīkrīkiem, tā vietā sākot tos implantēt sevī? Kad lielie uzņēmumi sāks sīkrīču vietā piedāvāt implantus? Turklāt, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?
Es domāju, ka visai drīz beigsim saukt sīkrīkus par sīkrīkiem, un sāksim tos dēvēt par ķermeņa daļām, jo jā – visai drīz tehnoloģijas sāksim sev implantēt. Un domāju, ka līdzīgas “ķermeņa daļas” redzēsim biežāk, un tās būs pašu radītas. Šis arī ir pat ļoti DYI [red. Do It Yourself – Dari To Pats]. Aiz šīs antenas izveides nav kāds liels uzņēmums. Tas ir personīgi – to radījām mēs ar draugiem, šo antenu, kas manī implantēta. Bet tā ir arī satraucošākā daļa – tehnoloģijas un jaunieši mūsdienās. Viņiem ir iespēja radīt robotus un kibernētiku mājās, viņi var kļūt par savu “ķermeņa daļu” īpašniekiem, un tā mēs redzēsim par ļoti personīgi pielāgotas maņas, personīgi pielāgotas ķermeņa daļas. Šobrīd mēs esam pārejas posmā, vairāk šī notiks pēc 20 gadiem. Paaudze, kas šobrīd pieaug, to izjutīs stiprāk.
Vai Tev nešķiet, ka šāda pārcilvēcisku maņu iegūšana ir nedaudz bīstama?
Kiberfonds nav domāts cilvēkiem, kuriem ir kādi kustību vai redzes traucējumi. Mēs nenodarbojamies ar maņu atjaunošanu, vai dzirdes atjaunošanu. Mēs gribam paplašināt cilvēku maņas, un to piedāvāt ikkatram. Ir ļoti daudz aklu cilvēku, kas negrib paplašināt savas maņas, piemēram, redzi, bet ir daudz cilvēku, kas redz un vēlas redzēt vairāk. Mēs strādājam ar cilvēkiem, kas vēlas paplašināt savu redzesloku. Mūsu fondā nav teju neviena neredzīgā cilvēka. Drīzāk cilvēki, kuru maņas jau strādā, bet tie vēlas tās paplašināt. Tie vēlas uztvert infrasarkano vai ultravioleto, tie grib sajust, kas ir aiz tiem. Mums nav mērķauditorijas – mēs vēlamies palīdzēt ikkatram, kas vēlas paplašināt savas maņas.
Ja arī Tu vēlies redzēt, kas Tev aiz muguras, tas arī ir svarīgi.
Mēs nesalīdzinām cilvēkus ar cilvēkiem, bet cilvēkus, ar citiem dzīvnieku sugas pārstāvjiem. Ja Tu salīdzini sevi ar citu sugu dzīvniekiem, ir tik daudz jaunu maņu, kas tev varētu būt, kas eksistē dabā, bet kurām tev nav pieejas. Manā gadījumā – uztvert infrasarkano un ultravioleto ir pavisam dabiski – dabā ir daudzi dzīvnieki, kas to spēj. Dzirdēt starp kaulu savienojumiem, kā es – tas ir kas tāds, ko zem ūdens spēj delfīni. Iekšējā gaisma – tas ir kas tāds, ko spēj atsevišķas zivis, kas dzīvo vistālākajās okeāna dzīlēs, utt.
Ir tik daudz maņas, kas pastāv dabā, un kuras mēs cenšamies pielāgot cilvēkiem.
Tātad arī Tev ir spēja radīt iekšējo gaismu?
Jā, man bija, bet tas [red: zobs] tik izņemts, jo tas ieslēdzās un izslēdzās ikreiz, kad es ēdu, un mēs to nevēlējāmies. Bet as vienkārši ir zobs, kurā iestiprināta gaismiņa. Tas nav kibernētiski, tas nav elektroniski, tā ir vienkārši papildus spēja – tev ir pieejama gaisma absolūtas tumsas gadījumā. Ja Tev nav zoba, tad tā vietā, lai ievietotu normālu protēzi, tu vari ievietot zobu ar gaismu, kas ieslēdzas vai izslēdzas ikreiz, kad tu to nospied, vai kā citādi aktivizē, un tad tev var būt avārijas gaisma. Tas ir pavisam vienkārši, un tiešām var noderēt.
Kopsummā, pēc sarunas ar Nīlu nākas secināt, ka kiborgu laikmets tepat, pie namdurvīm jau klauvē, un, atšķirībā no biedējošiem, futūristiskiem filmu kadriem, patiesībā ir cilvēces nākamais solis pretī dabai, izpratnei par sevi un visu dzīvo sev apkārt.
Protams – mēs spējam visu. Jautājums gan paliek aktuāls – vai mums tas viss arī ir nepieciešams?
P.S. Nīlu intervēja un šo materiālu sagatavoja RīgaTV 24 tehnoloģiju raidījuma Tīkla Vīzija veidotāja Ieva Strazdiņa.
Kāpēc zobā? Pāris nagos vajadzētu LED. Noderētu daudz biežāk!