Vai cilvēks spēj redzēt infrasarkano spektru bez tehnoloģiju palīdzības?

Vai iespējams redzēt infrasarkanajā spektrā? Šis jautājums jau sen mocījis jauno pētnieku-eksperimentētāju Džefriju Tibitsu. Sākumā viņš kopā ar domubiedriem vairākus mēnešus veltījis zinātniskās literatūras studēšanai, lai saprastu, kādā veidā iespējams sasniegt nosprausto mērķi. Salīdzinājumā ar 20. gadsimta 30. gadu ķirurģiskajiem eksperimentiem izrādījās, ka šo mērķi iespējams sasniegt nosacīti nekaitīgā veidā: stingra diēta, lietojot A2 vitamīnu.

Nedaudz teorijas. Acs tīkleni veido divu veidu fotoreceptori – kolbiņas un nūjiņas. Tieši šie fotoreceptori arī nosaka spektru, kurā cilvēks spējīgs redzēt. Nūjiņas palīdz redzēt nepilnīga apgaismojuma apstākļos, attiecīgi – tās nav tik noderīgas krāsu uztverei. Kolbiņas, turpretī, uztver dažādus gaismas viļņu garumus (krāsas). Pastāv 3 veidu kolbiņas, katrs no veidiem palīdz uztvert noteiktu diapazonu. 3 veidu kolbiņu (kā arī nūjiņu, kas uztver smaragda zaļo spektra daļu) esamība cilvēkam ļauj redzēt krāsās.

Bioloģiski nozīmīgs elements, tā saucamais “retināls” (A vitamīna aldehīds), saistīts ar gaismas jūtīgo receptoru olbaltumvielu grupu, kas nodrošina gaismas pārveidi ķīmiskos signālis, kurus pēc tam interpretē mūsu smadzenes. Kad fotons nokļūst tīklenē, notiek ķīmiska reakcija un dažas milisekundes mēs visu redzam krāsainu.

Pētnieki šo funkciju atslēdza, A vitamīnu (satur piena produkti un daži augļi) aizvietojot ar A2 vitamīnu. Eksperimenta tīrībai bija jāseko stingrai diētai – pilnīga A vitamīna neuzņemšana 25 dienas.

Lai pierādītu, ka pēc šādas diētas acis kļūst jūtīgas pret infrasarkano spektru, pētnieki izdomāja speciālu ierīci – mazu kārbiņu, kas aprīkota ar lampiņām, kas mirgo dažādos diapazonos. Ierīce gan nebija visai precīza, taču pētnieki ieguva grafiku, kas parāda, ka pārbaudāmo acis reaģē uz infrasarkano spektru ar viļņu garumu apmēram 950 nanometru (redzamais spektrs ir apmēram 400−730 nanometru).