Reklāma

Par atmiņas (ne)noturību un kārdinājumiem glāstvirsmu laikmetā

Jaunākie raksti

Piedalies konkursā un laimē QNAP TS-130 NAS

Tikko noslēdzām iepriekšējo konkursu un jau klāt nākamais! Šoreiz balvā mājas lietotājiem piemērotais QNAP TS-130 NAS. Tā ir klusa...

Baumo, ka Apple joprojām ir plāni bezvadu uzlādes risinājumiem

Apple par savu bezvadu lādētāju runas sāka jau 2017. gadā, tomēr paredzētā realizācija 2019. gadā tika atcelta. Kas bija...

Toyota sadarbosies ar BYD, lai radītu plašākām masām pieejamu elektroauto

Japāņu autoražotājs Toyota uzsācis sadarbību ar ķīniešu uzņēmumu BYD, lai radītu plašākām masām pieejamu elektroauto. Kā vēsta ziņu aģentūra Reuters,...

74% Latvijas autovadītāju sociālo mediju lietošanu pie stūres uztver kā vislielāko risku

Latvijā vairums jeb 74% autovadītāju ir pārliecināti, ka riskantākā rīcība, vadot automašīnu, ir sociālo mediju patēriņš. Savukārt gandrīz puse...

Huawei nākamgad sola Eiropā piedāvāt HarmonyOS ar Mate un Mate X viedtālruņiem

Huawei paziņojis, ka jau 2022. gadā pie klientiem Eiropā nonāks Mate un Mate X viedtālruņi ar uzstādītu HarmonyOS. Mate...

Atkāpe, kurā personiskais bērnības stāsts noved pie šodienas tēmas aktualitātes

Esmu vēlīnās Generation X paaudzes “bērns” (Wikipedia, protams, arī par mums ir aprakstiņš), proti, manas bērnības pirmie gadi vēl pagāja grāmatu, zīmuļu un tik ļoti aizraujošo konstruktoru (ne-Lego) pasaulē, kurā darbošanās prasīja nemitīgu pašas fantāzijas likšanu lietā. Atceros, ka viens no maniem mīļākajiem pantiņiem, kuru mēdzu skaitīt, bija no kādas poļu/čehu bērnu dzejas izlases ar apmēram šādu tekstu: “Skraida istabā pans Hillers/kur gan pazudušas brilles?”. Un tā viņš skraida, skraida, līdz pamana, ka brilles ir paša degungalā. Tieši tāpat mēdza notikt arī manai omītei, kura meklēja un meklēja brilles, bet bieži vien atrada turpat vien labi “noslēptā” (lasi: redzamā) vietā. Tajos brīžos, protams, es nodomāju, ka tie pieaugušie gan ir dīvaini ļautiņi un amizējas, jo nevar taču būt, ka kaut ko tādu var nepamanīt vai aizmirst. Pagājušā gada rudenī, mainot autovadītāja apliecību CSDD, es pirmo reizi mūžā apzinājos, ka nu vairs itin nemaz nav labi ar manu atmiņu, jo uz visnotaļ jaukās darbinieces jautājumu nosaukt savu telefona numuru spēju atbildēt ar trešo reizi. Kā tas var būt, ka es “sapinos” starp 34 vai 43? Nu nē, es taču tik bieži zvanu pa telefonu, tik bieži saucu savu telefona numuru, ka tam vienkārši ir jābūt dziļi jo dziļi manā ilgtermiņa atmiņā! Turklāt es nebūt vēl netuvojos savas omītes gadiem, kad viņa brilles meklēja pa visu dzīvokli, līdz atrada priekšauta kabatā! Lūk, tas nu bija kā SOS signāls, lai sāktu papētīt vairāk, kas tad 21. gadsimta otrajā desmitgadē notiek ar mums, tiem daudzajiem homo sapiens, kuri cits pēc cita sāk arvien skaļāk runāt par atmiņas (ne)noturību un straujo tehnoloģiju ekspansiju mūsu ikdienas dzīvē kā iespējamo šī fenomena cēloni.

Atkāpe par atmiņām

Mūsu atmiņa un smadzeņu darbība vispār ir ārkārtīgi sarežģīta “padarīšana”, jo skaidrs, ka nav tādas vienas atmiņas, bet ir atmiņas daudzskaitlī, un šeit es nedomāju atmiņu uzskaitījumu par dažādiem notikumiem (atmiņas par došanos uz darbu, rīta kafiju darbā, sarunu ar bosu utt.), bet gan dažādajiem atmiņu veidiem. Ir īslaicīgā un ilgtermiņa atmiņa, ir epizodiskā (tā ļauj mums “aizceļot” atpakaļ mūsu pagātnes notikumos), semantiskā atmiņa (tā ļauj mums saņemt, saglabāt un izmantot informāciju par pasauli visplašākajā nozīmē) un vēl citas atmiņas. Kāpēc gan mums atmiņa ir tik būtiska? Atmiņa dod mums pamatu jēgpilnai dzīvei, un ar atmiņas palīdzību mēs “būvējam” katru nākamo darbību. Ja mūsu smadzenes nesaglabātu un nesaprastu, piemēram, tādu kopsakarību, ka no rīta mobilajā telefonā skanošā modinātāja signāls ir vienlīdzīgs komandai “ir darbdiena, jāceļas!” vai neatcerētos darbības, kas jāveic, lai jaunajā viedtālrunī pabarotu Mo, Po vai kā to “radījumu” sauc, mēs ne tikai nezinātu, vai un kā uz šīm skaņām reaģēt, bet, runājot mazliet filozofiskāk, zaudētu arī daļu savas identitātes, jo mūsu unikālo esību veido viss, kas mums pieder (un atkal – ne tikai fiziski pieder, bet arī garīgā ziņā). O, jā, atmiņu pētīšana ir varen interesanta lieta!

Atkāpe par to, kāda (ļoti bieži) ir mūsu ikdiena

Diezgan agrs rīts. Nozvana mobilais telefons. Nē, no gultas vēl ārā nelienam, jo ir taču jāpārbauda, kas dažās miega stundās ir noticis pasaulē. Viens, divi – pārlasām tvitera ierakstus, droši vien kaut ko atzīmējam, pārsūtām sev uz e-pastu, lai izlasītu vēlāk, jau apskatāmies, cik e-pastu “sabiruši”. To-do saraksts vēl tiek papildināts ar kādu steidzamo darbu. Kaut ko ātri iekožam, dodamies ceļā uz darbiem, paralēli vēl ko lasot un skatoties, ja gluži paši neesam pie stūres. Darbā atvērti ir teju vai ašpadsmit dažādi “logi”, rīki, puslasīti raksti, pusrakstīti dokumenti, bet mobilais telefons tik “bļauj” par jauniem e-pastiem un ziņojumiem. Cenšamies, cik nu varam, lai paspētu visu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka esam jau gana labi iemācījušies runāt pa telefonu un paralēli rakstīt kādu e-pastu (un māt ar galvu ienākušajam kolēģim un ar izteiksmīgu skatienu vēl norādīt, kur nolikt atnesto dokumentu). Tiesa, reizēm kāds dokuments tādēļ arī netiek laikā uzrakstīts vai iesniegts, jo uzmanību ir novērsis raksts vai ziņojums, kas personiski licies svarīgāks, atstājot iesākto darbu velākam laikam. Hmmm, nu atzīsties, ka vismaz reizi esi piedzīvojis šādu situāciju!

Lūk, te arī kāds nežēlīgs, bet paraēldarbu situāciju labi raksturojošs joks. Satiekas divi draugi. Vienam ir apsaitētas abas ausis. Pirmais jautā: “Kas tev noticis ar ausīm, kur savainojies?” Otrais: “Es gludināju drēbes.” Pirmais: “Pag, bet kā tad tā, kur tur sakarība?” Otrais: “Nu kā, zvanīja telefons, un es to pacēlu.” Pirmais: “Labi, sapratu par vienu ausi, bet kā tad savainoji otru ausi?” Otrais: “Bet man taču ārstam arī vajadzēja piezvanīt!” Welcome, multifunkcionālais paralēldarbu homo sapiens, Tu šajā pasaulē neesi viens!

Atkāpe par to, ko pēdējos gados ir novērojuši zinātnieki

Mēs sakām, ka pieaug darba apjoms, kļūstam arvien stresaināki, ir jāveic vairāki paralēlie darbi, taču zinātnieki brīdina, ka pie radušās situācijas paši vien esam vainojami. Ja vēl par mums, pieaugušajiem, satraukums ir mazāks, tad par bērniem un jauniešiem zinātnieki ir gana nobažījušies. Kāpēc?

Vēl nesen zinātnieki uzskatīja, ka smadzeņu attīstība notiek līdz pusaudžu vecumam, tāpēc ir tik svarīgi, kāda veida saturu un kādā veidā “patērē” jaunieši, kas mācās analizēt apkārtējās pasaules likumsakarības. Iepriekšējos testos tika secināts, ka tikai ļoti retos gadījumos cilvēki spēj uztvert un apstrādāt divas paralēlas darbības (ne velti tik bieži dzirdami joki jo īpaši par vīriešiem, kuriem viss esot jāsaka lēnām un jāgaida tikai vienas pabeigtas darbības rezultāts, jo viņi neprotot multitāskot). Mūsu smadzenes gadsimtu gaitā tā vienkārši bija attīstījušās. Tikai aptuveni pēdējos 15 gadus, skatoties, kas notiek tehnoloģiju un cilvēku mijiedarbības rezultātā, secināts, ka tomēr smadzenes turpina attīstīties cilvēka mūža gaitā.

Pašiem mums šķiet, ka paralēldarbu veikšana ir kā pozitīvi vērtējama personības iezīme; arī darba devēji nereti vēlas šādus darbiniekus, kas (šķietami) spēj sadalīt uzmanību starp vairākiem paralēli veicamiem uzdevumiem. Taču zinātnieki uzskata, ka paralēldarbu veicējiem ir grūtības koncentrēties un izslēgt no uzmanības jebkādu lieko informāciju. Secināts, ka šāda uzmanības sadrumstalotība saglabājas pat pēc paralēldarbu veikšanas un drīz vien kļūst par ikdienas normu. Vārdsakot, mūsu smadzenes pierod pie jauna domāšanas un darbošanās modeļa, kura pamatā ir salīdzinoši īslaicīgi koncentrēšanās brīži. Ja mūsu darbības ir īslaicīgas un fragmentētas, tad tāda kļūst arī mūsu pieredze.

Bērniem un jauniešiem, kuriem smadzenes vēl tikai nobriest, nemitīga mijiedarbošanās ar aizraujošajām ierīcēm – mobilajiem telefoniem, planšetdatoriem, spēļu konsolēm u.c. – ir iemācījusi, ka garlaicīgi nav jābūt ne brīdi, ka patērējams saturs ir pāris klikšķu attālumā un tā lietotājs var brīvi noteikt, kā un cik ilgi to pārvaldīt. Jevgēņijs Morozovs The New Yorker rakstā “Only Disconnect” šo situāciju ir nodēvējis par dzīvošanu “pastarpinātas garlaicības kultūrā”. Mēs, vecāki, brīnāmies, ka mājasdarbi netiek pildīti? Jā, netiek gan, jo, pirmkārt, kurš pusaudzis uzskatīs mācīšanos par ļoti aizraujošu procesu, otrkārt, pavērosim, cik paralēlās lapas ar sociālajiem tīkliem, spēlēm, video ir atvērtas mūsu “mazulim”. Google tiek uzskatīts teju vai par vienīgo avotu, ja jāmeklē informācija, taču maz vērības tiek pievērsts to ticamībai. Mūsu bērni ir pirmā paaudze, kas izaug ar visur līdzi esošajām tehnoloģijām, un būtu pagalam aplami noliegt, ka šis fakts neatstās nekādu iespaidu uz viņu turpmāko dzīvi.

Pavadot arvien vairāk laika ar ekrānu, cilvēkiem mazinās empātija. Tiek runāts par jaunu sociālo grupu veidošanos, un, piemēram, agrākā “coach potato” (cilvēks, kas reti iziet sabiedrībā, bet daudz laika pavada mājās) vietā nu varam runāt par “YouTube potato” – cilvēkiem, kas nevar atrauties no videokanāliem. Arī atvaļinājumu laikā ir “pagaidi, man jāpārbauda e-pasti!” teksti. Zinātnieki uzsver, ka “digitālā diēta” ir tāda pati kā jebkura cita diēta – ja vēlamies ierobežot tehnoloģiju ietekmi ikdienas dzīvē, mums jābūt ar diezgan dzelžainu apņēmību ievērot pašu un/vai ģimenes noteiktos likumus un no tiem neatkāpties.

Lai pārbaudītu, cik noturīga ir Tava īstermiņa atmiņa un kā veicas ar koncentrēšanos, vari parotaļāties ar šo The New York Times publicēto testu. Man veicās ideāli – gan ar diviem, gan sešiem uzmanības novērsējiem ieguvu maksimālos 100%, tātad mana atmiņa un koncetrēšanās vēl nav “norakstāmas”.

Atkāpe atkal ar personisko stāstu

Pagājušajā mēnesī vadīju apmācību semināru skolotājiem, kura laikā viņiem bija jādarbojas arī praktiski datorklasē. Kā jau parasti semināru noslēgumā, ir arī dažādi jautājumi, kas tik tieši vairs neskar apmācību tematu, taču, ja tas interesē vienu skolotāju, tad, iespējams, vēl kādam varētu noderēt. Lūk, liels bija mans pārsteigums, ka nebiju vēl sakāmo izteikusi, kad pamanīju aizrautīgu lauksaimnieci – kādu semināra dalībnieci, kas pirmajā rindā cītīgi jo cītīgi kopa savu virtuālo labības lauku. Esmu dzirdējusi stāstus gan par sākumskolas, gan vidusskolas skolotājiem, kuri uzdod saviem skolēniem patstāvīgi veicamos darbus, lai tikai “pasēdētu” sociālajos tīklos. Jau iepriekš atsaucos uz šo The Independent rakstu, kurā minēts, ka mūsdienās skolēnu uzmanības noturība ir kritusies līdz 6 minūtēm (vēl pirms pāris gadiem runājām par 10 minūtēm). Tieši to pašu varam secināt, vērojot pieaugušos. Acīmredzot mums  glāstvirsmu sniegtie vilinājumi šķiet paša Mefistofeļa sūtītas balvas par izturību smagajā ikdienā. Taisnības labad gan jāsaka, ka iepriekšējās paaudzēs arī bija darbaholiķi, TV un krustvārdu mīklu mīļotāji, kuri pusdienās bija tikpat grūti sasaucami kā aizrautīgie Candy Crush spēlētāji – jāiemācās vien ēst auksts ēdiens vai gatavot pašam, ja nevari atrauties no iemīļotās glāstvirsmas.

Reklāma

4 komentāri

Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
4 komentāri
vecākie
jaunākie novērtētākie
Inline Feedbacks
View all comments
Janis
08.04.2014 11:34

Superīgs raksts! Šo vajadzētu visiem izlasīt un “gīki” arī varētu vienreiz nedaudz padomāt!

KKTK
08.04.2014 12:30

Super. Vēl šinī sakarā iesaku pāris mēnešus vecu GEO žurnāla rakstu par ziņu kaitīgumu mūsu smadzenēm. Tur bija uzsvērts tas, ka bieža ziņu lasīšana noved pie tā, ka cilvēks vairs nevar neko padziļināti izdomāt. Domāju tas ir tas pats, kas te koncentrēšanās.

Gundars
08.04.2014 21:56

Nolāpīti trāpīgi un aktuāli! Jā, un arī biedējoši. Tā arī nemanāmi tie datori(roboti, mašīnas) pārņem to cilvēku. Ne jau kā banālos trilleros, kur notiek pēkšņa sacelšanās. Bet šādi, pamazām, neredzami. Un kad atjēgsimies, tad jau būsim tīklā. Tiešā un pārnestā nozīmē. Pieķeru sevi pie domas, ka brīžos, kad mans 11-gadīgais dēls pasaka, “negribēju sēdēt pie datora, aizbraucām ar draugu ar velo”, atviegloti uzelpoju. Jo, arī datoru viņa ikdienā pietiek, un pats viņu arī virzu, sakot, ka bez datorzināšanām nekur netiksi. Bet – visam jābūt samērīgam.

Uldzha
29.04.2014 12:14

Es arī izveicu to The New York Times publicēto testu ar 100% abos variantos, jāteic diezgan easy :)
Raksts labs, bija aizraujoši lasīt. Par mūsdienu bērniem piekrītu – pārāk pārbāzta ar tehnoloģijām viņiem tā ikdiena, un ir vērts satraukties par viņu nākotni… kā esmu novērojis, tad mūsdienās populārākie veidi kā vecāki nomierina bērnus ir vai nu multenes Youtubē, vai kāda banāla spēlīte mobilajā/planšetē – piemēram kaķa bakstīšana “Talking TOM” vai kaut kas tikpat banāls.

Reklāma
Reklāma
Reklāma

Spelling error report

The following text will be sent to our editors: