Decembra beigās manu e-pasta kastīti pārpludināja ne tikai Ziemassvētku laika apsveikumi, bet arī sūtījumi no skolēniem un studentiem ar aicinājumu tikties/sarakstīties un izteikt viedokli par tehnoloģijām un izglītības sistēmu. Nu ja, kā gan savādāk: tuvojas taču ZPD (zinātniski pētniecisko darbu), kursa, bakalaura un maģistra darbu iesniegšanas/atrādīšanas laiks! Es melotu, ja teiktu, ka šie e-pasti mani apgrūtināja. Gluži pretēji – man pašai šķita interesanti gan e-pasta ziņās lasīt jautājumus, uz kuriem interesenti mēģina rast atbildes, izprast, cik dziļi “rakt” viņi taisās, kas ir prioritāro jautājumu lokā, gan arī tikties klātienē, pavadīt saturīgu sarunu minūtes un, atzīšos, vērot arī sarunbiedru reakciju.
Šķiet, ka tehnoloģijas izglītības sistēmā ir kā karsts kartupelis, kas tiek “ēsts” dāžāda līmeņa darbos: esmu atbildējusi skolēniem, kas raksta ZPD mūzikā un informātikā, kā arī studentiem, kas to veic ekonomikas programmas ietvaros. Lai raksta lasītājiem uzreiz viss būtu skaidrs, pateikšu, ka Latvijā ir ļoti nepieciešami šāda veida pētījumi, turklāt publiski pieejami, taču vēl svarīgāk būtu precīzi definēt aplūkojamos jautājumus ikviena pētījuma ietvaros. Atkāpe: diez vai par nopietnu gatavošanos veicamajam darbam var uzskatīt e-pastu, kurā tiek uzdots jautājums “Vai jūs izdodat interaktīvos mācību materiālus tādā un tādā priekšmetā?”. Viena no mūsdienu informācijpratības pamatprasmēm ir spēja atrast uzrunātās organizācijas vai uzņēmuma mājaslapu un iegūt atbildes no publiski pieejamās informācijas. Taču mūsdienu skolēnu informācijpratība noteikti ir atsevišķa ieraksta vērts temats.
Sarunās/sarakstē galvenie temati, par kuriem diskutēju ar sarunbiedriem, bija šādi: kā Latvijā veicas ar tehnoloģiju ieviešanu mācību procesā, cik gatava ir mūsu izglītības sistēma, skolotāji, vecāki un paši skolēni, kā Latvija izskatās uz pārējo Eiropas un pat pasaules valstu fona IKT izmantošanā, vai, piemēram, planšetdatoru ieviešana iznīdētu garlaicību mācību stundās un visi skolēni ar vienlīdz labām sekmēm apgūtu visus mācību priekšmetus. Bija sarunbiedri, ar kuriem runājām arī par MOOC eiforiju, integrētu priekšmetu apguvi un standartizētu zināšanu atražošanu. Kādi tad būtu galvenie secinājumi?
Nevienam nav noslēpums, ka visā pasaulē tehnoloģijas daudzi uzskata par panaceju panīkušajai 21. gadsimtā piedāvātajai izglītības sistēmai. Tā notiek ASV, tā notiek Eiropā un citviet pasaulē, kad dažādu interešu grupas satiekas un ik pa laikam nāk klajā ar skaļiem lozungiem, ka, piemēram, iPad spēj revolucionizēt mācību stundu, ka interaktīvās tāfeles nodrošina mūsdienu vizuālās uztveres paaudzei piemērotu mācību procesu, ka… “Mēs varam piedāvāt visu!” ir bieži dzirdēts tehnoloģiju uzņēmumu apgalvojums, un melots nav ne nieka. Tehnoloģijas ienāk izglītībā uz palikšanu, tikai otrajā plānā ir palicis fakts, ka to attīstība pašlaik ir bijusi daudz straujāka par cilvēku spēju tās apgūt un mērķtiecīgi pielietot. Šķiet muļķīgs apgalvojums? Tad ar vēsu prātu apdomā un pasaki, vai tiešām Tu, lasītāj, pilnībā pārzini un izmanto sava mobilā telefona/planšetdatora funkcijas un zini visas noderīgākās lietojumprogrammas? Uzdrošināšos apgalvot, ka šādi “kas-tam-lācītim-vēderā” pārzinātāji ir tikai patiesi tehnoloģiju fani.
[quote_right]Lai sagatavotu interaktīvo uzdevumu, ko mana 10. klase izpilda divās minūtēs, es to gatavoju sešas stundas.[/quote_right]Un tagad iedomājamies vidusmēra skolotāju, kuram, piemēram, 5. klasē dabaszinībās jāmāca jēdziens “atvārsnītes”. Vai no saviem skolas gadiem atceries, ko tas nozīmē? Tomēr dabaszinībās tas ir jāapgūst, jo Latvijas izglītības sistēmā noteikts, ka 6. klases skolēniem jākārto valsts pārbaudes darbs. Pieņemsim, ka šis skolotājs tomēr ir uz “tu” ar tehnoloģijām un vai nu spēj sagatavot savus interaktīvos materiālus, vai izmantot kādus gatavos, vai sameklēt tīmekļa plašumos ko noderīgu (pieņemot, ka skolotājam ir arī ļoti labas angļu valodas zināšanas), vai atrast kādu no lietojumprogrammām, kas noderētu jēdziena apguvei. Reiz runāju ar kādu ekonomikas skolotāju, kura teica šādus vārdus: “Lai sagatavotu interaktīvo uzdevumu, ko mana 10. klase izpilda divās minūtēs, es to gatavoju sešas stundas.” Ļoti bieži skaļo lozungu “tehnoloģijas skolā!” skandētāji aizmirst, ka tehnoloģijas pašas par sevi ir tikai un vienīgi tehnoloģijas, jo bez zinoša lietotāja tās vēl gadu desmitiem varēs būt par vēl vienu apkopēju “rūpju bērnu”, no kā notraust putekļus, gaidot kādu skolinspekciju.
Tā nu nonācām pie skolotāja, kas joprojām ir galvenā zināšanu atslēga. Skolotājs ir tā persona, kas ne tikai vislabāk zina, kā iemācīt attiecīgo mācību vielu, bet arī kā dažādot mācību procesu, lai zināšanas būtu noturīgas un tās gūtu visdažādāko mācību stilu skolēni (neiedziļinoties teorijā, atceramies, ka kāds labāk atceras, veicot kustības, cits – vizualizējot mācību vielu, cits – veidojot savas loģiskās sistēmas utt.). Kā divu tīņu mamma piekrītu, ka mūsdienu skolēnam, kurš ikdienā šķiet teju vai saaudzis ar savu mobilo telefonu/planšetdatoru, ir vēlme tehnoloģijas redzēt arī mācību stundās. Jā, es vēlos, lai skolotājiem būtu pamatzināšanas par tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā, es vēlos, lai viņiem būtu vēlēšanās apgūt vēl nezināmo, ieklausīties dažādos vienkāršos padomos, kā iesaistīt skolēnu rīcībā esošās iekārtas stundās vai mājās veicamajos uzdevumos, taču es arī apzinos, ka tas būtu pagalam neprātīgi paģērēt, lai skolotāji pārzinātu pilnīgi visu. Arī ārzemju izdevumos itin bieži tiek uzsvērta doma, ka pat skolotāju tālākizglītības kursi netiek līdzi tehnoloģiju attīstības tempiem, tāpēc problemātiska ir aktuālāko zināšanu nodošana galalietotājiem.
[quote_left]Arī Somijā ir pedagogi, kuri nevēlas iedziļināties tehnoloģiju sniegtajās iespējās un stundās izmanto tradicionāli gadu desmitiem izmantotās mācību metodes[/quote_left]Nereti sarunās ir šķitis, ka sabiedrībā valda uzskats, ka Latvijā tehnoloģiju izmantošanas un pārzināšanas jomā esam pabērna lomā. Atzīstu, ka ir redzētas gana pretējas situācijas, piemēram, maza lauku skola Kurzemes pusē, kurā vēl ir malkas apkure, taču mācību stundās tiek izmantota interaktīvā tāfele, kā arī ģimnāzija Vidzemē, kurā interaktīvie mācību materiāli “gulēja plauktā”, jo gaidīja kādu, kas tos uzinstalēs. Šīs situācijas uzskatāmi parāda, ka viss ir atkarīgs no cilvēciskā faktora, proti, cik gatavi kā indivīdi un sabiedrība kopumā esam gatavi pieņemt jauno, riskēt, mācīties, kļūdīties, bet nepadoties. Nesen, sarunājoties ar kolēģi no Somijas izdevniecības “Otava”, viņš atzina, ka mums par piemēru minētajā Somijā ne viss ir zelts, kas spīd, un arī tur ir pedagogi, kuri nevēlas iedziļināties tehnoloģiju sniegtajās iespējās un stundās izmanto tradicionāli gadu desmitiem izmantotās mācību metodes. Jāpiekrīt vien ir, ka neviens vēl nevar pateikt, vai ar tehnoloģiju palīdzību gūtās zināšanas skolēniem ir dziļākas un noturīgākas, jo pašlaik mēs varam tikai apgalvot, ka tehnoloģiju izmantošana mācību procesu padara interesantāku. Lūk, viela pārdomām un plašiem pētījumiem vēl daudziem ZPD, kursa, bakalaura un maģistra darbiem!
