Daudzviet Latvijā no 2014. gada 24. marta līdz 28. martam norisināsies E-prasmju nedēļa, un tās galvenās tēmas ir e-prasmes nodarbinātībai un IKT karjerai. Patiesību sakot, arī skolēnu pavasara brīvdienu laikā notika gana daudz konferenču un semināru, kuros pedagogi varēja pilnveidot savas e-prasmes, un tas ir tikai apsveicami, ka par e-prasmju pilnveidošanu varam runāt ne tikai kādā noteiktā nedēļā, bet arī ikdienā. Jo vairāk un biežāk runāsim par jautājumiem, kas veido mūsu e-prasmes, dzirdēsim daudzveidīgākus viedokļus, taču tādējādi kopumā sabiedrība būs izglītotāka un katrs varēsim pieņemt pārdomātākus lēmumus.
Rakstītais šķiet kā no kādas senas tantes mutes, vai ne? Pirms pāris nedēļām, 12. martā, globālais tīmeklis jeb world wide web svinēja savu ceturdaļgadsimta jubileju un tā “tēvs” sers Tims Bērners-Lī nāca klajā ar paziņojumu par nepieciešamību ieviest tīmekļa Magna Carta, kas aizsargātu lietotāju tiesības un neatkarību visā pasaulē. Kā, tikai 25 gadi??? Šķiet, ka ar dažādām glāstvirsmām, sociālajiem tīkliem un nemitīgu atrašanos sasniedzamības zonā sadzīvojam jau mūžību, taču patiesībā mūsu digitālā identitāte nemaz tik veca nav.
Tie ir mūsu bērni un mūsdienu skolēni, šī Generation Z, kuri ir dzimuši un uzauguši ar dažādām tehnoloģijām rotaļlācīšu vietā, un no gada gadā vecuma slieksnis, kad bērniem kļūst pieejami viedtālruņi un planšetdatori, samazinās. Britu laikrakstā The Daily Mail publicētajā rakstā atzīmēts, ka vairāk nekā 60% vecāku atzinuši, ka bērniem lego un leļļu vietā nu ir šādas ierīces, turklāt planšetdatoru un/vai viedtālruni “iepazīst” vidēji 10% bēbju līdz dzīves pirmajam gadam. Tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsdienu auklēm un “knupīšiem”, lai vecāki iegūtu laiku sev, klusumu vai ko nu katrs vēlas.
Mēs kā sabiedrība, kas grib, lai visi tās pilsoņi būtu izglītoti un e-prasmēs zinoši, redzot šādu statistiku, varētu nopriecāties: sak’, mazulis jau no agras bērnības apgūst (patstāvīgi!) to, kas viņu interesē, pēta, skatās, mācās, soli pa solim pilnveido prasmes, kas vēlāk viņam ļaus pilnvērtīgi iekļauties vienaudžu sabiedrībā un tālāk arī darba tirgū. Taču cik no vecākiem ir aizdomājušies, ka patiesībā šādā veidā mūsu mazuļa digitālās pēdas nospiedums tiek atstāts jau tad, kad viņš vēl nav īsti apguvis reālās pasaules likumsakarības? Sarunās ar pirmsskolas un sākumskolas pedagogiem tiek minēts, ka bērni neprotot turēt rokās šķēres, griezt, līmēt, darboties ar krāsu zīmuļiem (pedagoģijas terminoloģijā to apzīmē par smalko motoriku), savukārt ārsti atzīmē, ka viens no pieaugošā bērnu traumatisma cēloņiem ir tas, ka viņi neprot spēlēties un ir samazinājies fizisko aktivitāšu apjoms. Tomēr šķiet, ka tieši pirmsskolas un sākumskolas auditorija ir šobrīd vispievilcīgākā daudziem uzņēmumiem, tostarp arī Holivudas guru no DreamWorks, kas ar Madagaskaras pingvīnu un citu nenoliedzami jauko animācijas tēlu palīdzību, apvienojoties ar tehnoloģiju uzņēmumu Fuhu, piedāvās DreamTab – Android planšetdatoru, mācību materiālus, sociālo tīklu, aksesuārus, visu, ko mazais lietotājs un viņa vecāki varētu vēlēties. Tas viss – četrus līdz vienpadsmit gadus vecajiem.
Augot bērnam, aug arī viņa digitālā pēda. Mēs, vecāki, bieži vien sakām, ka bērni tehnoloģiju lietošanas ziņā ir gudrāki par mums, jo nereti ir redzēts, kā “mazas čirkas” darbojas ar planšetdatoriem, atrodot aplikācijas, video un citas “fīčas”, kas nu tobrīd interesē. Nenoliedzu, ka reizēm ir ļoti ērti, ja bērns ir zinošs un var ātri palīdzēt arī vecākiem, piemēram, atrast nepieciešamo informāciju. Arī man rudens pusē kāda skolotāja stāstīja, kā klases ekskursijā skolēns, kurš atpalicis un nomaldījies no klases, nav apjucis, bet mobilajā telefonā pēc kartes atradis, kur tad ir jāsatiek klasesbiedri. Ir ļoti jauki un apsveicami, ja vecāki un pedagogi bērnam ir iemācījuši šādas gudrības, kas noder kādā kritiskā situācijā.
Taču manas pārdomas nemitīgi atgriežas pie pēdējā laikā sociālajos tīklos arvien biežāk novērotās tendences, proti, man šķiet, ka ļoti daudzos gadījumos izpratne par digitālās pēdas nospiedumu neizdzēšamību nav izveidojusies ne pieaugušajiem, ne bērniem. Tīņu tvīti par dzeršanu, tai sekojošu vemšanu un nekā neatcerēšanos iet roku rokā ar stundu saturu atstāstīšanu, un tā nu publiski varam uzzināt, kā literatūras skolotāja mācību stundās stāsta par saviem centieniem palikt grūta. Arī pieaugušie neesam labāki, jo itin bieži ir lasāmi “kas prātā, tas tviterī” ieraksti, turklāt nu zinātnieki ir izpētījuši, ka negatīvajiem ierakstiem ir domino efekts, tāpēc tieši sociālie tīkli un tajos izlasītā informācija bieži var būt vainojama mūsu sliktajā noskaņojumā. Grāmatā “Jaunais digitālais laikmets” (“The New Digital Age”, būs pieejama latviski vēlā pavasarī) tā autori Eriks Šmits un Džareds Koens apgalvo, ka tieši tā dēvētie “identitātes attīrītāji” jau pašlaik ir viena no vispieprasītākajām specialitātēm visā pasaulē, turklāt ar katru gadu vēlme pēc jaunībā sastrādāto digitālo muļķību “izravēšanas” kļūs tikai lielāka.
“Detoks (detox)” jeb “attīrīšanās” ir viens no pēdējo gadu jaunvārdiem, kas tiek attiecināts arī uz tehnoloģiju vidi. Liela daļa no mums ikdienā darbā ir spiesti nemitīgi pārbaudīt e-pastus, meklēt un apkopot informāciju, veidot prezentācijas, izmantot dažādus avotus un rīkus. Esam tīklojumā, un tieši tāpat kā mūsu bērni tiekam “bombardēti” ar dažāda satura medijiem. Daudzveidīga informācija vēl nekad nav bijusi tik viegli pieejama vien pāris klikšķu attālumā. Taču šis ir laikmets, kas prasa lietotāju, kas prot “izlasīt” informāciju, ne tikai to atrast un patērēt. Tieši tāpēc nav jābrīnās, ka atrašanās nemitīgā informācijas gūzmā rada vēlmi no tās attīrīties – restartēties, kā to mēdz darīt mūsu iekārtas, kas no ilgstošās lietošanas ir “uzkārušās”. Atturēšanās no tehnoloģiju izmanotšanas brīvdienās un atvaļinājumos sāk līdzināties reliģiskam askētismam, taču tikai ar vienu “bet”: šodienas soctīklu atturībnieks paziņos saviem draugiem un sekotājiem (lasi: visai pasaulei), ka dodas detoksa kūrē jeb “tīmekļa brīvdienās”. Jā, ir mazliet jancīgi lasīt slavenā rakstnieka Nīla Geimena tvitera ierakstus, kuros viņš paziņo, ka “I am still on holiday from Twitter. But am going to take a couple of days holiday from my holiday to let people know about cool stuff.” (Neil Gaiman @neilhimself, 18.03.2014.). Mūsdienu cilvēka vēlmi atslēgties no tehnoloģijām sev par labu cenšas izmantot, piemēram, Skotijas tūrisma industrija, defektu (lasi: biežo wi-fi neesamību) pārvēršot par efektu, piedāvājot baudīt brīnišķo dabu, mieru un klusumu citkārt mūžīgā tīklojumā esošajiem.
Ir skaidrs, ka ikviena digitālās pēdas nospiedums ar katru minūti tikai pieaug – cilvēces radītais datu apjoms pieaug hiperātrumā. Mūsu digitālās identitātes veido katrs Facebook, Twitter vai Instagram ieraksts, foto, smaidiņš, komentārs. Varam slēpties aiz neīstām identitātēm, bet mūs nodod attēlos redzamās vietas un priekšmeti. E-prasmes vairs nav ekskluzīvas prasmes, kas CV tiek apbrīnotas un augstu novērtētas, bet tikpat elementāras zināšanas kā alfabēts un rēķināšana pirmā simta apjomā.
Baigi nobliezts, bet man ir iebildumi pret vārdu “detoks”. Pat tad, ja latviski labskanīgāk būtu “detokss”, pēc tāda vārda nav vajadzības, jo ir taču jau eksistējošas labas alternatīvas.
Manā skatījumā ciparošanās lielā problēma ir laika izšķiešana. Sociālajos tīklos var lieliski nogalināt lērumu laika ar ļoti minimālu vai neeksistējošu pozitīvo ieguvumu. Tas ir laiks, ko taču var veltīt, lai mācītos, apgūtu kaut ko jaunu, pieredzētu kaut ko lielisku.