Kursors izmēģina atjaunoto Porsche 911 Carrera

Esmu apjucis. Tieši tādēļ nogaidīju nedēļu līdz brīdim, kad sāku rakstīt pirmās rindas. Gribēju sakārtot emocijas, jo to gamma dienas laikā spēja noslīdēt no pilnīga kaifa līdz vilšanās rūgtumam. Izmēģinājuma dienā galvā šaudījās pat visādas stulbas domas, salīdzinājumi un dīvainas analīzes – to visu vajadzēja dabūt lejā, lai ar skaidru galvu var uzrakstīt skaidras lietas.

Porsche var patikt un var nepatikt, bet man gribētos domāt, ka noteikti visi 99% cilvēku, kam degvielas smārds gaisā šķiet tikpat patīkams kā pēdējās Hugo Boss smaržas, vismaz  vienu reizi savā mūžā ir sapņojuši par šo vācu spēkratu. Ja ne sapņojuši, tad iedomājušies braucam pavisam noteikti.

Es neesmu pieskaitāms pie karstasinīgiem Porsche faniem, bērnībā manas sienas rotāja citu auto plakāti. Porsche gan arī nav kaismīgs superauto radītājs, kuri rādītos jauno benzīngalvu sapņos vai murgos, visu šo gadu desmitu laikā ir radīti tikai 3 superauto. Es gan runāju tikai par brīvi iegādājamiem ielas auto un esmu pārliecināts, ka komentāros man kāds iebildīs. Porsche ražo ikdienas superauto un vienu šādu eksemplāru tad arī izmēģināsim šoreiz. Auto, kuru gan tagad var atļauties tikai retais.

Maģiskais skaitlis “911” nes vairākas vēsmas – divi gan saistās ar Ameriku, proti, ārkārtas izsaukuma numuru un teroristu uzbrukumu dvīņu torņiem. Tomēr 5 gadus senāks par 911 numura publiskošanu bija Porsche, kurš 1963. gadā prezentēja pirmo 911 Classic modeli. Šeit arī beigsim vēstures stūrīti, vienīgi pieminēšu, ka kopš 1963. gada kopā ir radītas jau 7 “deviņsimtvienpadsmitā” modeļa paaudzes, un es, protams, braucu ar aktuālo versiju ar kodu 991. 911 991.2. Piekrītu, tas skan gandrīz kā telefona numurs.

Melnais spēkrats bija pieejams izmēģinājuma braucienam jau no gada sākuma, bet ļoti ilgi kavējos sarunāt braucienu, kaut ko visu laiku gaidīdams. Tad siltāku laiku, tad brīvāku grafiku, tad vēl kaut ko. Sapratis, ka nekādas īpašās dienas nebūs, sakārtoju lietas, lai foršā ceturtdienā dienu īpašu censtos padarīt ar šīs automašīnas palīdzību.

Bet pirms tam, kā parasti, pieķeramies tehniskajai pusei.

991.2 ir ieguvis ļoti daudz jauninājumus, galvenokārt jau dzinēju gammu. Tagad visi dzinēji ir ar turbo, kas sākumā šķiet ļoti mulsinoši. Ja iepriekš turbo bija tikai pašos jaudīgākajos modeļos 911 Turbo un 911 Turbo S, tad tagad vairs tā nav. Izmaiņas, godīgi sakot, ir ļoti drastiskas un vai tas ir uz labu varēsim saprast tikai pēc kāda laika. Ja pēdējos gandrīz 20 gadus 911 ir pieturējies pie 3.4, 3.6 un 3.8 litru dzinējiem atmosfēriskajās Carrera versijās un 3.8 turbo jaudīgākajās, tad tagad Carrera un Carrera S ir “tikai” 3 litru tilpums. Ja mēs ņemam vērā, ka iepriekšējam modelim 3.4 litru atmosfēriskais dzinējs attīstīja 350 Zs un 390 Nm, tad jaunajam ar turbo aprīkotajam tie dati ir tikai par 20 Zs un 60 Nm vairāk. Vai jums tā nešķiet situācijas pasliktināšanās? Turbo dod klāt tik ļoti maz, ka rodas izpratne, ka tas ir atkal darīts tikai dēļ zaļajiem, jo emisijas ir būtiski samazinājušās par 22 g/km Carrera un 28 g/km Carrera S versijās ar automātisko kārbu. Man tā šķiet diezgan konkrēta ilggadējo klientu un fanu pievilšana. Vismaz labi, ka 911 ir saglabājis Porsche ražotos dzinējus un nav pārlecis uz Audi ražotajiem, kā tas ir citos modeļos.

Ja mēs aizmirstam modeļu vēsturi, tad parametru ziņā jau viss ir kārtībā. 370 Zs un 450 Nm, kuri ir pieejami 1,700 – 5,000 1/min apgriezienu diapazonā, 4.2 sekundes līdz 100 km/h un 293 km/h maksimālais ātrums. Un tas ir bāzes pašā vienkāršākajā modelī. Izklausās pat ļoti labi, vai ne? Carrera S versijā tie cipari paliek vēl interesantāki, proti, 420 Zs un 500 Nm. Bet vai tie ir konkurētspējīgi cipari? Gan Mercedes, gan BMW, gan Jaguar par jūtami zemāku cenu piedāvā jūtami vairāk jaudas un lielāku griezes momentu. Mercedes par to 15 tūkstošiem lētāk vispār sasniedz 911 Turbo parametrus. Arī F-Type var dabūt Turbo modeļa parametros par Carrera cenu. Nejēdzīgākais ir tas, ka arī Carrera S nesasniedz neviena konkurenta līknes. Es neesmu tas, kas provocē salīdzinājumu, ārzemju žurnālisti tendenciozi cenšas konkurentiem pielīdzināt tikai Turbo S, jeb jaudīgāko versiju, aizmirstot cenas faktoru. Tas, manuprāt, ir nekorekti. Kādam ir mazvērtības kompleksi?

Bet diskusiju šajā punktā pārtraukšu. Manuprāt, Porsche 911 (ar uzsvaru uz 911, jo pārējo modeļus, manuprāt, var un pat vajag) nedrīkst salīdzināt ne ar vienu citu auto. Kaut cenas un parametri ir līdzīgi, salīdzināt 911 ar, piemēram, BMW M4 ir tas pats, kas salīdzināt cūku ar tītaru. Jā, ne viens, ne otrs nemāk lidot un gaļa garšo līdzīgi, bet tas tak galīgi nav viens un tas pats. BMW M4 pircējs vēl papētīs alternatīvas kā Mercedes Benz C63 AMG un Jaguar F-Type, bet Porsche 911 iekārotājs neskatīsies apkārt un klaji ignorēs konkurentu svilpienus un uzsaucienus “hej, tu tak pērc vājāku auto, kurš ir jūtami dārgāks”. 911 ir pavisam cita kategorija, auto ar aizmugurē novietoto dzinēju sniedz pavisam citas sajūtas. Un runa nav tikai par izjūtām, pērkot Porsche tiek pirkts statuss sabiedrībā. Tas ir kā pirkt dārgu pulksteni. Par 3 tūkstošiem eiro tu vari nopirkt tiešām labu un skaistu Casio pulksteni un vari nopirkt arī labu Tag Heuer, tikai ar kuru no abiem pulksteņu zinātāju sabiedrībā runāsies kā ar savējo, kuru mazliet apsmies par izvēli? Runā, ka par gaumi nestrīdas, ja vien tie Casio pulksteņu īpašnieki necenstos tā izrādīties. Es ceru, ka jūs sapratāt manu domu.

Baigi aizskrējām prom no tehniskās puses.

Braucu ar Porsche PDK 7 pārnesumu ātrumkārbu, kas ir adaptēta no sacīkšu versijas un kopš 2009. gada tiek iebūvēta arī ielas automašīnās. Pirmās versijas gan turēja tikai 500 Nm griezes momentu Carrera un Carrera S modeļos un 780 Nm Carrera Turbo versijā. Jaunā versija ir būvēta pilnīgi savādāk un nodrošina gan daudz lielākas slodzes, gan zemāku smaguma centru, kā arī ir jūtami precīzākas. Pie tam Porsche ir gājis pavisam citu ceļu kā citi ražotāji un maksimālais ātrums tiek sasniegts ar sesto ātrumu, septītais ātrums kalpo tikai degvielas patēriņa optimizācijai. Es nevaru iedomāties šo auto ar rokas kārbu, nekādi. Pat neskatamies uz cipariem un fakta, ka PDK robots ir ātrāks par roku, tendēt izvēli uz rokas kārbu ir kā neatzīt, ka cilvēkam 60% DNS ir identiski ar vistu. Neviens man neiestāstīs, ka šajā konkrētajā auto viņam labāk patīk raustīt. Tam ir citi Porsche, piemēram, Cayman.

Teikšu godīgi, Porsche nebrauc īsti ne labāk, ne sliktāk par M4, bet Porsche es jūtos nobriedis un sabiedrībā cienīts, nopietns vīrs, kamēr M4 es jūtos vienkārši labi. Tajā pašā laikā 911 dod arī jauna zīmuļa iespaidu, jo šim auto uz ielas pastiprināta uzmanība tiek pievērsa nepārtraukti. Mazliet snobiski.

Man ir grūti spriest, kā ir Rietumu sabiedrībā, bet pie mums Porsche nepērk trasei. Maz kuram interesē, ka Carrera S Nürburgring apļa laiks ir 7.34 un ka tas ir labākais starp konkurentiem, neskatoties uz vājāku dzinēju specifikāciju. Un tas, godīgi sakot, ir bēdīgi. Un ir stulbi atzīt, bet es neesmu savādāks, jo uzskatu Carrera par lielu GT kupeju, kuru pietiekami ērti lietot ikdienā un stipri apšaubu, ka kādu reizi manā vadībā auto plēstu riepas pa Biķernieku sporta kompleksa asfaltu. Tā nav mūsu sabiedrības domāšanas problēma, kura nomainīsies pēc paaudzēm, bet gan vienkārši maka biezuma jautājums.

Runājot par šāda tipa auto un ikdienu – tā ir atsevišķa raksta vērta tēma un es noteikti tam pieķeršos citu auto kontekstā. Brošūra saka, ka patēriņš pilsētā ir 9.9 un uz šosejas 6.0, piedāvājot jaukto patēriņu ap 7.4 litriem uz 100 kilometriem. Jau modeļa prezentācijā decembrī es kasīju pauri par šiem rādītājiem un pat uzsāku diskusiju ar Porsche cilvēkiem par uzrādīto datu atbilstību realitātei. Šis ir tas brīdis, kad atdevu auto ar mazu smīnu sejā un atgādināju mūsu neseno diskusiju menedžerim ar tekstu “I told you so”. Protams, šādi degvielas patēriņa rādītāji ir iespējami tikai sterilos laboratorijas apstākļos. Uzreiz iebildīsiet – tu noteikti virināji kā tāds tīnis. Jā, taisnība, auto daba tevi vedina tādam būt, bet es beigās nonullēju borta datora rādījumus un pēdējās pāris stundas jauktos apstākļos braucu “parasti” – noteikumiem un satiksmei atbilstoši, lai redzētu nobrieduša braucēja vidējo patēriņu. Un es teikšu, ka tie dati nav pat tuvumā brošūras cipariem, proti, es nekādā veidā nevarēju dabūt patēriņu zem 14 litriem un es patiešām centos, auto bija uzstādīts ekonomiskākajā režīmā un braucu super-mierīgi. Nav jau tā, ka es esmu izbrīnīts, tādas jaudas un masas ielas sporta auto tas patēriņš ir adekvāts, pat ļoti. Es pat priecājos, jo uzskatu, ka auto dinamikai ir jābūt atbilstošam patēriņam. Tikai brīnos par tiem brošūras izstrādātājiem un dzīšanos pēc zemajiem cipariem, priekš kam? Patēriņš pat varētu būt mazliet lielāks un es tāpat būtu apmierināts ar rezultātu, domāju lielākā daļa Porsche īpašnieku neiebilstu. Vai auto ir lietojams kā ikdienas auto – jā noteikti. Rīgā tāpat ies grūti arī ar maigāku sportisku auto.

Braukšanas režīma izvēle nav nekāds jaunums. Kādam ražotājam to sanāk uzkonstruēt labāk, kādam sliktāk. Tieši tāpat ražotājiem sokas arī ar braukšanas režīma izvēlnes un pogu izvietošanu. Iepriekšējā testa braucienā ar Audi A3 pamanīju, ka Audi diezgan veikli iemanījās ielikt iespēju braukšanas režīmu pārslēgt uz stūres ar brīvās-programmējamās pogas palīdzību. Porsche ar uzlaboto 911 ir izdarījis vēl foršāk – uzlicis Ferrari stila režīma riteni. Gan skaisti, gan ērti – win win. Pie tam riteņa vidū ir tāda pavisam maģiska poga, ar kuras palīdzību 20 sekundes auto iegūst maksimālos dzinēja jaudas un ātrumkārbas ātruma parametrus. Tas gan iegūstams tikai, ja auto pasūti ar Sport Chrono paku. Papildus pieminētajam režīmu ritenim tiek iegūtas vēl pāris saldas lietas, kā, piemēram, Porsche aktīvā piekares vadība (PASM) un starta kontroles sistēma. Ja starta kontrole vēl ir tāda kā muļķošanās ielas automašīnā, tad PASM dod iespēju auto padarīt pavisam nebraucamu pa Rīgas ielām. Sport+ režīmā auto kļuva cietākais, ar kādu ir sanācis braukt pēdējos  gadus. Biķernieku trasei gan šis režīms būtu pašā laikā. Klāt iespējams pasūtīt arī aizmugurējo riteņu piestūrēšanu, tā padarot auto vieglāk vadāmu un precīzāku līkumos.

Tagad par dažiem sīkumiem, ko es šajā auto neizpratu. Kā, piemēram, es nesaprotu stūres apsildes pogas izvietošanas ideju. Brauciena laikā jutu, ka stūre ir ļoti silta un mani nepameta sajūta, ka ir ieslēgta stūres apsilde. Meklēju pogu, neatradu. Apstājos ceļa malā, pavadīju savas 5 minūtes pogas meklējumos, beigās atmetu ar roku un padomāju, ka vienīgais skaidrojums ir, ka esmu palicis karsts sēžot Porsche. Smieklīgi. Tikai pēdējos metros, sastrēgumā meklējot ērtāku roku novietošanas vietu, uzdūros uz augstāk minēto apslēpto dārgumu – poga novietota apakšā starp stūres stariem. Pēc tam pat pētot bildes tā poga nav saskatāma. Tāpat arī neatradu piepīpētāju, pēc tam lasīju brošūrā, ka it kā atrodas pie pasažiera kājām. It kā dzīves sīkumi, bet nu ļoti savdabīgi.

Multimediju sistēma, kura it kā ir izstrādāta sadarbībā ar Apple, kam gan apliecinājumu nekur neatradu, ir skaista. Pilnajā versijā sistēma arī ir ļoti moderna, 7 collu skārienjutīgais ekrāns, žestu vadība, navigācijas plānošana un vadība caur telefonu, informācija par satiksmi reālā laika režīmā. Konkrētais auto gan bija aprīkots ar vienkāršotu multimediju sistēmu, nebija iespējas izbaudīt ne žestus, ne arī Burmester® High-End skaņas sistēmu, par to būtu jāpiemaksā četri ar pusi tūkstoši eiro. Es nepētīšu un neanalizēšu ekrānu, bet katrā gadījumā beidzot Porsche sāk pievērst pastiprinātu uzmanību izklaides sistēmu izskatam, iespējām un baudījumam. Pieejams Apple CarPlay, USB pieslēgvietas, bezvadu lādētājs, viss kā modernās automašīnās pienākas. Durvju paneļi ir stingri, panelis nostrādāts un ir patīkami pieskarties itin visam.

Tā kā šoreiz nav jādzenas pakaļ pazaudētām minūtēm, tad maršrutu plānoju vienkāršāku, izbraucu līdz Bauskai, tad līdz Jelgavai un atpakaļ uz Rīgu. Sanāca izmēģināt gan patiešām labās Latvijas šosejas, gan arī lāpījumu pilnos tipiskos mūsu ikdienas kompanjonus. Jā, es saprotu, ka auto bija aprīkots ar 20 collu diskiem, bet nu grūti gāja. Nobraucot no kvalitatīvā ceļa seguma, ir cieti pat uz standarta regulējuma. Nesaprotiet mani nepareizi – ikdienā es braucu ar diviem zemiem un cietiem auto uz lieliem diskiem. Ar tiem man arī Skanstes iela Rīgā līdzinās karalaukam. Moderno tehnoloģiju dēļ es cerēju, ka Porsche būs komfortablāks. Radot šāda izmēra GT kupeju, ir jārēķinās, ka to izmantos vairāk ikdienai un piekares komforta regulējums varēja būt saudzīgāks, jo ar mazākiem diskiem tas auto izskatītos dīvaini. Bet, kaut kā vienalga.

Tomēr, tajā momentā, kad asfalta segums zem riteņiem kaut mazliet atbilst Eiropas standartiem, Carrera parāda visu savu raksturu. Dinamika, stabilitāte un braukšanas komforts ir ļoti augstā līmenī. Sajūtas automašīnā ir tik drošas, ka vēlme paātrināties tevi nepamet. Nekad. Ļoti sportiskā sēdpozīcija noteikti kalpo par vismaz vienu iemeslu tam. Otrs iemesls noteikti ir skaistie un ērtie sēdekļi. Atceros savu pirmo braucienu ar Carrera gandrīz 10 gadus atpakaļ – toreiz bija emocionāli uzkarsis, jo izbraukt ar tādiem auto toreiz bija ļoti liels notikums, bet tāpat atceros šausmīgi neērto sēdēšanu. Vēl ilgi sāpēja mugura. Pāris gadus atpakaļ izbraucu ar iepriekšējās paaudzes pārstāvi – bija labāk, bet tāpat vēl ne līdz galam. Tajā laikā šķiet Porsche radīja mazliet sportiskākus auto, vismaz sēdēšanas ziņā. Aktuālā paaudze jau ir padomājusi arī par tādiem pilotiem kā es, ir pat ļoti labi, tik labi, ka sēdēšanas ērtums mazliet absorbē cieto gaitu.

Un tā skaņa, ehh. Motora skaņa, izplūdes tonis un bokserdzinēja vibrācija paātrina sirdsdarbību. No iepriekšējie rakstiem varējāt noprast, ka mūzikas kvalitātei automašīnā man ir ļoti svarīga nianse, tad pēc dienas ar Porsche es sevi pieķēru pie atziņas, ka lielāko dienas daļu mūzika knapi vispār skanēja. Tas noteikti ar ikdienas lietošanu mainītos, bet pirmajās dienās vai pat nedēļās ar šo auto citiem mūzikas avotiem netiks pievērsta liela uzmanība. Ar Sport režīma aktivizēšanu tonis vēl pamainās un tu sevi pieķer pie speciālas, tomēr netīšanas apgriezienu uzturēšanas, lai tik tonis nekad neapklustu.

Pēdējo gadu laikā esmu izmēģinājis ļoti lielu skaitu auto, bet Porsche bija viens no retajiem, no kura līdzgaitnieki mani centās izsēdināt, lai paši pabrauktu. Tajā auto ir kāds neglābjams šarms.

Ir pagājusi vairāk kā nedēļa, bet sejā vēl ir smaids, pašapmierinātums un prieks, kuru radīja brauciens. Pēc brauciena ar šo auto arī dzīvesbiedre minēja – pārdodam visus mūsu auto un nopērkam šo Porsche, lūdzu. Sievietēm ir tik grūti izdabāt.

Vai tiešām aktuālais 911 atkal būs auto, kad ir speciāli jāaizmirst kaut ko veikalā nopirkt, lai būtu iegansts jaunam braucienam? Nakts izbrauciens arī ģimenes cilvēkam pēc 30 var būt norma? Beidzot sāc saprast motociklistus, kuri brauc vienkārši braukšanas pēc. Jā!

Man patika:

• Jūs vēl jautājat?

Man nepatika:

• Nekonkurētspējīga cena
• Diezgan cieta gaita ar 20 collu diskiem