Uzmanies! Pokemoni!

Tā bija piektdienas pievakare un pieaugušo ap/virs gadiem 40 burziņš brīvā dabā. Starp stāstiem par suņiem un jautājumiem “Kur tad mācīsies tavs bērns?” nākamais sarunu temats, kas šķita teju vai ieņēmis godpilno atslēgfrāzes vietu, bija pokemoni. Pēc jautājuma “Vai tavējie arī spēlē?” sekoja vecāku pieredzes stāsti par to, kā padsmitgadīgie tīņi līdz vēlam vakaram klīst pa ielām un pat vecākiem lūdz nākt līdzi vēlīnajās pastaigās, jo esot jānostaigā desmit kilometri, lai izšķiltos ola. Viens pokemons esot arī Krusta baznīcā, tajā pašā, kas ir pavisam netālu no Alfas. Jā, runa bija par Pokemon Go paplašinātās realitātes spēli, kas kopš 6. jūlija, kad to sāka piedāvāt ASV, Jaunzēlandes un Austrālijas iedzīvotājiem, šķiet izplatāmies ātrāk kā sezonāla gripas epidēmija.  Lai arī sākotnēji spēle oficiāli mūsu reģionam nebija pieejama, jau 11. jūlijā arī mani tīņi uzskaitīja pokemonus Rīgas ielās. Sākot no 13. jūlija Niantic Lab kopsadarbībā ar Nintendo izveidotā spēle oficiāli kļuva pieejams arvien vairāk valstīs, un kopš 16. jūlija arī Latvijā dzīvojošie to var iegūt legālā veidā, piepulcējoties tiem tūkstošiem spēlētāju, kas ik pa laikam uzkar izstrādātāju serverus. Tas liek izteikt pieņēmumu, ka arvien vairāk cilvēku dosies garajās pastaigās, apmeklēs vietas, kurās citkārt nemēdz iegriezties, taču tiem, kas būs imūni pret Pokemon Go izraisīto epidēmiju, katra ielūkošanās glastvirsmas ekrānā šķitīs kā mokas un bailes, lai tikai apkārtējie nedomātu, ka tiek ķerts kārtējais pokemons. Rakstot par šīs paplašinātās realitātes spēles ietekmi, The Wall Street Journal apgalvo, ka iepriekš šāda situācija būtu piedēvēta “psihodēlisko zāļu lietošanai”. Jā, kāpēc gan dažāda vecuma cilvēkiem būtu jāaizraujas ar virtuālu ķēmiņu uzraudzīšanu un izklaidēšanu, ja pasaulē tuvojamies astoņiem miljardiem iedzīvotāju un katram ir iespēja sadraudzēties ar kādu īstu būtni?

Taisnības labad uzreiz jāmin, ka 20. gadsimta beigās pasaules jaunākos iedzīvotājus bija pārņēmusi tamaguči un fērbiju epidēmija, un arī šīs bija radības, kas prasīja teju vai nedalītu uzmanību, jo bija gan jāsamīļo, gan jāpabaro. Oriģinālos pokemonus 1996. gada februārī radīja Nintendo, un jau pavisam drīz bērnu un jauniešu ikdienā tie ierindojās līdzās citām kulta lietām. Savukārt digitālais laikmets ir radījis vidi, kurā teju ikviens dzīvojam paralēlās dzīves. Mums ir šodiena, kurā tiekamies aci pret aci ar ģimeni, kolēģiem, draugiem un svešiniekiem lielveikalos, Positivus telšu pilsētiņā vai poliklīnikas reģistratūrā. Otra ir mūsu virtuālā sociālā dzīve, kurā dažs labs ārēji mierīgs pilsonis mēdz izteikt indīgus lāstus pie citu līdzcilvēku viedokļiem, kuriem nepiekrīt, novākt virtuālo sīpolu ražu, lai gan ikdienā neko trakāku kā dārza ravēšanu nespēj iztēloties, vai mēdz vienkārši mainīt identitāti un uzdoties par ko citu kādā no daudzajām iepazīšanās vietnēm. Ar ko tad Pokemon Go ir izpelnījies lielāku vērību nekā virtuālo puķu laistīšanas un kopšanas lietotne ar nosaukumu Viridi vai kaķu barošanas lietotne Neko Atsume?  Vai atšķirība ir tikai tā, ka pokemonu ķeršana un trenēšana ir pamanāma, jo notiek uz reālās pasaules fona, bet glāstvirsmā notiekošā puķkopība lielākoties ir vien mums pašiem zināma un vismaz ārēji varam turpināt visnotaļ cienījama pilsoņa dzīvi? Vai šodienas pokemonu ķērāji dzīvo nostaļģiskās atmiņās par savā bērnībā populāro multenīti un citiem komercniekiem un tāpēc spēles izveidotājiem ir bijis gana viegli īsā laikā sapulcināt lielu fanu pulku?

Pokemon Go popularitāte neapšaubāmi ir saistīta ar tiem lietotājiem, kuri šobrīd ir 18-40 gadu vecumā, jo tieši viņi bija tie bērni un jaunieši, kuri 90. gados aizrautīgi skatījās Pikaču, Bulbazaura un citu pokemonu cīņas multiplikācijas filmā vai spēlē, kā arī cītīgi kolekcionēja uzlīmītes, lasīja komiksus un visu ko citu, kas saistījās ar šiem ķēmiņiem. Tiesa, rietumvalstīs pokemonu sākotnējā epidēmija šī gadsimta sākumā samazinājās, taču pokemoni kā tādi nekad neizmira. Lai kāds produkts kļūtu populārs, ir ļoti būtiski radīt saikni ar pagātni, nostaļģiskas un sentimentālas atmiņas. Piecpadsmitgadīgais tīnis, kurš 1996. gadā fanoja par Pikaču, šobrīd ir 35 gadus vecs. Mēs katrs zinām, kādas patīkamas emocijas mums raisa šodien dzirdēta jaunības laiku dziesma (ak vai, arī Spice Girls šogad svin 20 gadu jubileju, un arī šīs dīvas atgādina par ne tik seno pagātni!), ēdiens, kura garša saistās ar bērnību, vai atgriešanās kādā ceļojuma vietā. Lūk, tieši tāpat ir ar pokemonu ķērājiem, kuri šobrīd atgriežas pagātnes pieredzē un veido nostaļģisko fanu grupu. Kā norādīts BBC rakstā, Pokemon Go ir veiksmīgs produkts, lai šodienas pieaugušie izdzīvotu bērnības/jaunības fantāzijas. Vēl pirms pokemonu spēles izveidošanas Niantic Lab jau bija pieredze līdzīgas spēles ar nosaukumu Ingress radīšanā, tāpēc nevar apgalvot, ka tieši spēles unikālais formāts ir iemesls tās popularitātei. Lai mūsdienu digitālie jaunieši kļūtu par līdzatkarīgiem faniem, nav nepieciešama liela māksla, jo viņi ir gatavi izmēģināt visu, par ko vien runā un jūsmo vienaudži un sociālie tīkli. Redzot, ka pokemoni popularitātē ir pārspējuši jebkuru līdz šim pieejamo lietotni, nav jābrīnās, ka uz jautājumu “Kas tie pokemoni tādi ir?” varētu saņemt atbildi “Kur tad tu dzīvo, ja to nezini?”. Taču psihologi kā galvenos šīs paplašinātās realitātes spēles panākumus min tieši emocionālo saikni ar pagātnes pieredzi un nostaļģiskās atmiņas par pozitīvi pavadīto laiku. Teju vai katrā rakstā par pokemoniem tiek runāts nevis vienkārši par spēli, bet par fenomenu, jo, kā jau minēju raksta sākumā, par pokemoniem runā arī tie, kas spēles vispār nespēlē, kur nu vēl aizraujas ar pokemonu ķeršanu.

Jau spēles pirmajās dienās ārzemju plašsaziņas līdzekļi publicēja rakstus, kuros paši spēlētāji atzinās, ka nekad tik daudz nav staigājuši ārā kā tieši šobrīd, ķerot pokemonus. Tie, kas seko līdzi pašreizējam fenomenam, noteikti ir lasījuši gan par 19 gadus vecās jaunietes atrasto līķi, gan par policijas iecirkņiem un holokausta muzeju, kas aicina izmantot ēkas tām paredzētajiem mērķiem, par kādas pārbūvētas baznīcas, kas nu ir dzīvojamā ēka, īpašnieku, kurš uztraucas par iespējamo sava īpašuma vērtības krišanos, jo cilvēki var nodomāt, ka viņš ir narkodīleris. The Guardian rakstā kāda spēles fane atzīst, ka šobrīd viņai būtu jāatrodas darbā, cits spēlētājs esot ieskrējis vismaz trīs stabos, gandrīz sadauzījis mašīnu, un ar draudzeni dodoties “pokemonu randiņos”, bet daudziem spēle palīdz atbrīvoties no liekā svara un pat uzlabot garīgo veselību. Tā kā pokemonu medības ir sociāla pieredze, tad spēlētāji itin bieži atzīst, ka nākas iepazīties ar citiem cilvēkiem un vispār vairāk komunicēt, īpaši, ja tiek ķerts kāds no retajiem pokemoniem. Šķiet, ka arī suņi var būt pateicīgi tieši Niantic Lab par to, ka šovasar viņiem saimnieki ļauj vairāk laika pavadīt svaigā gaisā. Ir dzirdētas ziņas no dzīvnieku patversmēm, kas aicina pokemonu fanus pie sevis, lai tādējādi arī patversmju suņi varētu izstaigāties. Arī vairāki uzņēmēji Pokemon Go epidēmiju izmanto savu biznesu popularizēšanai, piemēram, akadēmiskās literatūras izdevējs Blackwell’s aicina spēlētājus noķert pokemonu grāmatnīcās, attēlus publicēt @Blackwellbooks sociālajos tīklos un iegūt vērtīgu balvu – grāmatu par pokemoniem. Starp citu, Forbes sagatavojuši rakstu, kurā minētas dažas pavisam vienkāršas idejas, kā pokemoniem likt strādāt mārketingā. Šķiet, ka vēl tikai neesmu dzirdējusi par universitātēm, kas aicina studēt savās studiju programmās tāpēc vien, ka universitātes teritorijā būtu manīti pokemoni.

Šķiet, kas gan varētu būt jaukāk: tīņi, kurus jau gadiem ir teju vai neiespējami brīvprātīgi doties ārā no istabas, nu labprātīgi pastaigājas, un priecīgāki ir pat citkārt depresiju māktie. Jau pieminētajā The Wall Street Journal rakstā minēts, ka Pokemon Go šovasar ir kā konfekte, kuru nepieņemt no svešiniekiem brīdina ikviens vecāks. Jau spēles pirmajās dienās plašsaziņas līdzekļos tika publicētas ziņas par to, kā ar viltus pokemonu palīdzību nomaļās vietās, piemēram, autostāvvietās, tiek ievilināti spēles fani, kas pēc tam tiek aplaupīti. Tieši tāpat arī neviens spēlētājs nevar būt pārliecināts, vai nejauši satiktais otrs spēlētājs patiesībā neizrādās ar kriminālu noslieci. Lai cik draudzīgas komūnas neveidotos pokemonu ķērāju vidū, vienmēr ir vērts paturēt prātā, ka virtuālā vidē patiesi varam uzticēties tikai sev.

Savukārt personas privātuma tiesību aizstāvji pamatoti ir sākuši uzdot jautājumu par to, kas šādas spēles gadījumā, kad saplūst virtuālā un reālā pasaule, notiek ar personīgā īpašuma neaizskaramību. Teorētiski daudzi no mums ir kategoriski pret dažādo reklāmas bukletu sabāšanu pastkastītēs, un teju vai neiedomājama ir situācija, kad kāds svešinieks mūsu privātmājas zālienā tā vienkārši varētu iedomāties izvietot, piemēram, lielizmēra baneri ar norādi, ka tuvākais Hesburgers ir 38 km attālumā. Pokemon Go spēlētājiem šos mošķīšus nākas ķert gan publiski viegli pieejamās vietās, piemēram, uz ielām, parkos un laukumos, gan jau iepriekš minētajās ēkās (muzejos, grāmatnīcās u.c.), taču ne viens vien ir raidījis pārmetumus spēles veidotāju virzienā tajos gadījumos, kad spēlētāji bariem vien ir apsēduši konkrēto privātā īpašumā esošo vietu. The Guardian rakstā tiek izteikts pieņēmums, ka drīz varētu rasties arī pretēji precedenti, proti, īpašas sponsorētas vietas ar pokemoniem, ja privātīpašnieki neiebilstu pret šo vietu iekļaušanu spēlē un līdz ar to svešinieku pieplūdumu, troksni vai citiem apstākļiem, kas rastos spēles rezultātā. Vienlaikus rakstā minēts, ka pašreizējā situācija ir iezīmējusi paralēles ar laiku, kad radās pirmie debesskrāpji un pāri īpašumiem sāka lidot lidmašīnas, un tehnoloģijas arī bija aizsteigušās pa priekšu likumdošanai. Savukārt Minesotas štata senators Als Frankens (Al Franken) nosūtījis vēstuli Niantic vadībai ar lūgumu precizēt informāciju, kas tiek iegūta no spēlētājiem un nodota trešās puses partneriem, jo lielākā daļa spēlētāju nezinot, kāda veida datus uzkrāj spēles izstrādātāji un kur tos izmanto.

Pokemon Go ir tikai pamanāmākā no spēlēm, kas aizsāk paplašinātās realitātes ienākšanu mūsu ikdienā. Nav jāšaubās, ka uz šīsvasaras karstā viļņa radīsies simtiem līdzīgu veiksmīgāku un mazāk veiksmīgu projektu, kas liks cilvēkiem visās pasaules malās pamest iemīļoto dīvāna stūrīti un doties  ārā. Es, protams, gribētu, lai rastos kāda vispasaules zināšanu spēle, kurā mošķīšu trenēšanas vietā būtu prāta trenēšana (hei, spēļu veidotāji, noķērāt manu ideju?). Principā pokemonu medības ir alternatīva spēles forma slēpņošanai, tikai šobrīd ārā ir devušies tie tūkstoši, kuri iepriekš labprātīgi varbūt aizstaigāja tikai līdz tuvējam kafijas aparātam vai svētdienas rīta brančam. Šobrīd neatbildams ir arī jautājums, vai pokemoni varētu būt precedents spēļu iekārtu maiņai, proti, vai varētu pienākt diena, kad spēļu konsoles ir kļuvušas par ko tik arhaisku kā disketes, un paredzējumi par mobilo telefonu kā visu spēļu vidi piepildīsies. Laiks rādīs, cik ilga būs glāstvirsmu paaudzes uzmanības noturība, rotaļājoties ar pokemoniem, un kā šīs spēles ietekmē attīstīsies spēļu industrija, taču šobrīd vari izlasīt The Wall Street Journal rakstu un uzzināt, vai kāds no pokemonu epidēmijas 12 simptomiem ir skāris arī tevi.