Kursors.lv izmēģina jauno Audi A4

Tagad es vairs nevaru teikt, ka nav bijusi darīšana ar Audi. Q7 nostādīja pirmo psiholoģisko stāvokli, bet lielajā apjukumā tā arī nepievērsu uzmanību pamata lietai, proti, braukšanas sajūtām. Varbūt man tomēr ir nepieciešama garāka diena ar auto, lielāka distance un mainīgi ceļa apstākļi. Tādēļ ķeramies pie otrā mēģinājuma ar Audi, šoreiz stūrējot pavisam svaigo jau devītās paaudzes A4. Devītā paaudze pēc Audi 80/A4 mērauklas, bet ar A4 bagāžnieka zīmīti Audi nēsā jau piektā paaudze.

Dīleri, īstenībā, ar konkrētiem auto modeļiem rīkojas pavisam mulsinoši. Piemērs ir mans izmēģināmais A4. Kā demo modelis pieejams nu dikti nopakots auto, grūti atrast ko būtisku no papildus opciju saraksta, kas nebūtu jau ieķeksēts. Kopā tas rada dārgu vidējās klases auto, kurš drīzāk jau lūkojas premium segmentā. Un rodas lielais un mulsinošais jautājums – vai premium cenas vidējās klases auto ir premium auto, vai tomēr nē? Apzeltīts kvarca pulkstenis ir un paliek kvarca pulkstenis. Un pie tam ir jāsaprot, ka lielākā daļa Audi A4, kuri pametīs dīlera noliktavu, būs ļoti viduvēji komplektēti uzņēmumu darba zirgi, kuri nu galīgi neklasificēsies kā premium segmenta pārstāvji. Tad nu es ilgi iesprūdu dilemmā, kā attiekties pret manu testa objektu – pret fantastiski pilnu vidējās segmenta pārstāvi vai premium klases iesācēju. Godīgi sakot, A4 īsti nav ne viens, ne otrs. Un tas ir kompliments.

OK, kā jau ierasts, pieķeramies garlaicīgajiem tehniskajiem datiem. A4 ir kopā pieejams 3 dažādās variācijās – limuzīna, avanta un paaugstināta avanta veidolā. Tautas valodā runājot, sedans un pikaps. Eiropā ir kļuvuši ļoti populāri auto ar mazliet palielinātu klīrensu. Ģimenēm, kurām vai nu nav rocības vai vienkārši nepieciešamības pēc džipa, auto, ar kuru var lepni braukt pa šoseju un arī nobraukt nost no asfalta, lai aizbrauktu uz mazdārziņu, ir ļoti piemērots. Tādēļ praktiski visi lielākajiem auto ražotājiem ir portfelī šāds auto un pie tam dažādos izmēros. Bet šis nebūs šodienas stāsts, jo es izmēģinu sedana virsbūves spēkratu.

Dzinēju klāsts ir diezgan plašs – trīs benzīna un trīs dīzeļa dzinēji, pie tam gamma ir ļoti interesanti uzbūvēta. Ļoti populārais 1.4 TFSI benzīna un 2.0 TDI dīzeļa dzinējs ar 150 zirgspēku jaudu ir lētākās sākuma izvēles, bet ir labs turpinājums ar 2.0 TFSI un 2.0 TDI dzinējiem ar 190 zirgspēkiem. Griezes momenti gan atšķiras – vājākajiem benzīna un dīzeļa dzinējiem tie attiecīgi ir 250 un 320 Nm, nākamajiem 320 un 400 Nm. Benzīna dzinēji noslēdzas ar četru cilindru 252 zirgspēku un 370 ņūtonmetru divu litru TFSI dzinēju, bet dīzeļus noslēdz vienīgais sešu cilindru dzinējs ģimenē – 272 HP un 600 Nm V veida spēka agregāts. Ātrumkārbas kopā ir trīs – 6 ātrumu manuālā, 7 ātrumu S tronic pārnesumkārba ar dubultā sajūga tehnoloģiju un 8 ātrumu tiptronic automātiskā ātrumkārba. Ļoti interesanti, ka ātrumkārbas ir pamatīgi pamainījušās kopš pagājušās paaudzes, standarta modeļiem astoņu pārnesumu vietā tagad ir septiņi. Pētīt to dziļāk nav īsti man pamata, ticēšu inženieru lēmumiem.

Audi A4 salons ir ieturēts jaunajā dizainā un atstāj ļoti labu iespaidu. Auto ir aprīkojams ar skaisto LCD instrumentu paneli, kuru mēs jau apskatījām Q7 izmēģinājuma braucienā, bet vidus konsole un multimedijas vadība ir mazliet vienkāršota. Nav arī mulsinošā datora paliktņa, jo skārienvadība ir iebūvēta vadības svirā. Pie pogu un sviru darbības ir mazliet jāpierod un vismaz sākumā ir jāblenž virsū, lai aprastu to novietojumu un funkcionalitāti.

Pats auto izmēros ir palicis masīvāks – 23 centimetriem garāks, 16 centimetriem platāks. Augstums ir palicis nemainīgs, bet riteņu bāze palielinājusies par 12 centimetriem. Visi šie cipari nav tikai piezīmes katalogā, to visu ļoti jūt. Esmu diezgan daudz braucis ar iepriekšējās paaudzes A4 un varu ļoti labi salīdzināt – iepriekšējā A4 vairāk par iepirkuma maisiņiem uz aizmugurējiem sēdekļiem novietot nevarēja, normāla auguma cilvēks ar kājām tur apsēsties nevar. Viss salons ir jūtami plašāks un ērtāks un aizmugurē pat es jutos pietiekami komfortabli. Palielinātā garenbāze nodrošina labāku vadību (droši vien), pie tam svars ir nevis nācis klāt, bet samazināts, pie tam pat par 120 kg. Tas auto padara daudz dinamiskāku, ekonomiskāku un vieglāk vadāmu. Auto formas nu ļoti glītas.

A4 bija ticis arī pie Bang & Olufsen 3D skaņas sistēmas un man piešķīra arī USB zibatmiņu ar speciāli sagatavotiem 3D testa mūzikas celiņiem, lai bungādiņas izjustu katru niansi. Un ir labi, patiešām. Tomēr ikdienas realitāte ir pavisam cita – tajā momentā, kad no kvalitatīvās ierakstītās mūzikas pārslēdzies uz radio, viss baudījums tiek noskalots porcelāna dievietē. Tur gan Audi nav vainīgs un mūzikas kvalitātes atbilstība atskaņošanas aparatūras līmenim arī nav nekāda jauna informācija, tomēr radio dziesmas A4 skanēja pārsteidzoši slikti. Centos paspēlēties ar iestatījumiem, lai panāktu kaut mazliet baudāmu efektu un galu galā pie kaut kāda rezultāta arī tiku, ar rūpnīcas iestatījumiem nepietiek melomānam. Nevaru saprast, kādēļ tā – varbūt durvju pakojums vai telpa bija vainīga, bet ikdienas radio klausītājam būs jālūko pēc digitālajiem ierakstiem.

Ķeramies pie brauciena. Mans maršruts veda tieši mainīgos ceļa apstākļos, grants ceļus gan es neizvēlējos kā sava ceļa sabiedrotos. Rīga – Bauska – Jelgava – Rīga, izbaudot gan jauni būvētos ceļus, gan pavisam aizmirstos un laika zoba sagrauztos. Kā jau minēju, mans dienas upuris bija sedana jeb kā Audi sauc limuzīna virsbūves A4 ar divu litru 190 HP un 400 Nm dīzeļdzinēju, aprīkotu ar 7-ātrumu S tronic dubultā sajūga pārnesumkārbu. Diemžēl auto bija tikai priekšējo riteņu piedziņa, pie tāda griezes momenta jau prasās pēc Quattro – pie mazliet dinamiskākas braukšanas dzeltenā lampiņa panelī visu laiku uzmācīgi uz mani blenza.

Par ko es beidzot varu teikt “beidzot” – A4 bija pirmais auto, kur patiešām pilota palīdzības programmas darbojas kā nākas. Uz šosejas joslu asistents patiešām kvalitatīvi nolasīja joslu apzīmējumu un stingri un pārliecinoši pats grieza stūri pat asākos manevros, nevis vienkārši atslēdzās, kā esmu ieradis redzēt citu ražotāju auto. Un ļoti patika sastrēgumu asistenta funkcionalitāte, kad auto ne tikai pats uzsāk un apstājas, bet arī monitorē, kas notiek gar sāniem un reaģē, ja kāds cenšas nostumt tevi no ceļa vai asi maina joslas tev priekšā un arī skatās, vai nav šķēršļi un tos apbrauc. Un tas patiešām darbojas un teikšu godīgi – pamatīgi atpūtina smadzenes pēc grūtas darba dienas.

Tomēr cik jauks un dinamisks A4 bija pilsētā un uz labās šosejas, tik ļoti lika man vilties un tipiskajiem Latvijas ceļiem. Īsti nesaprotu iemeslu, bet piekari ļoti dauzīja, sajūta bija kā pārsēdinātā tīņu automašīnā, kurā ir ietaupīts uz amortizatoru maiņu. Un nebija četrinieks ne ļoti zems, ne ciets un diski arī nu jau ikdienišķi 18 collu. Atkal paspēlējos ar šasijas iestatījumiem un atšķirību nejutu. Un es nečīkstu, esmu sporta piekaru fans un noteikti izvēlētos to ikdienas automašīnā pret komforta piekari, bet šoreiz kaut kas nav kārtībā. Uz akām, ceļa pumpām A4 dabūja tādu sitienu par virsbūvi, ka tā vien šķita, ka rūpnīcā ir aizmirsi uzstādīt amortizatoru gājiena ierobežotāji. Tādas sajūtas gan bija tikai ar auto aizmugurējo daļu.

Varbūt tā ir tikai piekasīšanās, jo iznīkušajos ceļos neviens auto nejūtas kā savā ādā. Atceros, kā vairākus gadus atpakaļ viena vairs neeksistējošā Latvijas žurnāla Baltijas lielajā testā no Irbenes pa šauru un ļoti draņķīgu ceļu braucot pārbijies biju iekrampējies Grand Cherokee stūrē, jo bija sajūta, ka tūlīt apgāzīšos uz jumta. Varbūt nav tik traki? Bet varbūt es tikai aizstāvu A4?

Ceļu stāvoklis uz galvenajiem valsts ceļiem ir uzlabojies pēdējos gados, tomēr mazākās nozīmes ceļus arvien vairāk skar laika zobs. Un atgriežoties pie patīkamās daļas – es tiešām izbaudīju braucienu pa šoseju arī stipri virs valsts atļautā ātruma (es to neesmu rakstījis un Jūs to neesat lasījuši). Sporta piekare šeit darbojās nevainojami. Tātad A4 formulu esmu sapratis – ja esi lielceļu iekarotājs, izvēlies kādu no Audi Sport piekarēm vai nu standarta, vai ar Sporta piekari ar regulējamiem amortizatoriem (auto pazemināts par 20 mm). Pilsētas braucējam vai lauku pilsētām ieteicama būtu tomēr komforta piekare. Bet ir arī izvēles sarakstā piekare sliktiem braukšanas apstākļiem (auto paaugstināts par 13 mm), šo gan nevaru iedomāties.

Laikam pat ir labi, ka man absolūti nav ko pieminēt par ātrumkārbu – neizjutu nevienu tās trūkumu un dinamiku tā nodrošināja tieši uz ūsiņu. Labi, piekasīšos, bet tas ar pašu ātrumkārbu nav saistīts – man nepatika plastmasas ātrumu pārslēgšanas lāpstiņas aiz stūres. Ja mēs salīdzinām ar iepriekšējās paaudzes divu litru dīzeli ar astoņu pārnesumu kārbu un tagad septiņu pārnesumu – tad kārba ir palikusi sportiskāka un asāka. Tas ir gan labi, gan slikti, jo iepriekš kārba bija ļoti plūdena.

Manuprāt, A4 ir viens no populārākajiem un visvairāk pirktajiem Audi, tādēļ ar šo auto nedrīkst kļūdīties, tāpēc ražotājs ir pievērsis lielu uzmanību detaļām, nostrādēm un dizaina elementiem. Tāpat arī A4 ir ticis pie LED Matrix gaismām, kuras arī šoreiz nevarēju izmēģināt, vasara mums tuvojas ar arvien gaišākiem vakariem.

Un tie sēdekļi, grūti piemeklēt ko man mugurai ērtāku un atbilstošāku. Ir reti tādi auto, kuros gribas atgriezties pēc ilgstošas sēdēšanas un Audi tāds ir. Mana mugura varētu būt izcils sēdekļu komforta testa objekts – jau pēc pāris minūtēm varu pateikt, būs labi vai nē. Ja Volvo daudzus gadus ir uzvarējis ergonomikas testos, tad Audi noteikti ir pašā topa augšgalā ar sportiskuma, izskata un komforta rādītājiem visiem vienā komplektā. Beņķiem ir jābūt gan skaistiem, gan ilgstoši ērtiem un ar labu sānu atbalstu sportiskajām dienām – daudzi ražotāji no Audi var tiešām pamācīties.

Diemžēl man nesanāca izmēģināt Audi Connect funkcionalitāti, Google maps integrāciju, degvielas cenu, ziņas un citu online satura informāciju, jo bija beigusies demo licence (tas ir maksas serviss). Bet uzreiz varu pieminēt, ka ļoti patīk tā realizācija – ar atsevišķu SIM karti, ko uzstādi cimdu nodalījumā. Manuprāt labi tas ir tāpēc, ka ne visi draudzējas ar mobilajā tehnoloģijām pilnībā un negrib sajūgt auto ar savu telefonu, bet šādu atsevišķu funkcionalitāti noteikti izmantotu daudzi.

Kas īsti ir tas, kas padara autobraucējus par Audi faniem? Izskats? Salons? Toyota skaļi saka, ka tieši tās braucēji ir visuzticīgākie markas pārstāvji mainot auto. Par BMW visi lamājas kā par diagnozi, par Subaru braucējiem klīst leģendas kā par vientuļniekiem, VW kā garlaicīgiem, Renault kā mietpilsoņiem, Lexus kā ārišķīgiem un Ford kā par skopuļiem!? Kas ir noteicošā motivācija izvēlēties vienu vai otru auto ražotāju?

Katram mums ir savas ekspektācijas pret dzīvi, pret sievieti/vīrieti blakus, pret māju, mašīnu, suni un tā var turpināt. Pavisam nesen man kāds draugs, kurš pēc nieka 3 gadiem ar luksus pārstāvi Audi A7 pārsēdās un Grand Cherokee SRT un izteicās, ka beidzot ir auto, kuru negribas mainīt ik pēc pāris gadiem. Tātad Audi viņu nenoturēja. Kas ir tā Audi odziņa, kas pievilina un notur klientus? Ja mēs uzklausām tikai manu viedokli, tad tie ir fenomenālie S un RS dzinēji un leģendārais Quattro, bet kā ir ar ikdienišķajām Audi mašīnām? Vai tajās ir kas īpašs? Nespēju pēc kopā nu jau 2 dienām ar Audi sev to atbildi rast. Bet vēl ir laiks.

Par cenu runājot, atgriežamies pie sākumā paceltā jautājuma. Kaut A4 cena sākas no 31 tūkstošiem EUR, demo modelis maksāja ap 60 tūkstošiem, tā ir cena, par kuru var iegādāties bāzes Q7. Protams, cena ir tikai viens kritērijs. Braukšana būs kardināli atšķirīga, rezonanse no sabiedrības tikpat. Un tāds sīkums kā uzturēšanas izmaksas pamatīgi atšķirsies lielajam džipam un vidus klases pārstāvim, bet pieejot cenai kā faktam – sanāk ļoti interesanti. Kā tad īsti paliek? Audi A4 premium džipa cenā kļūst par premium auto? Vai vienkārši dārgu auto? Būtu interesanti dzirdēt Jūsu viedokli.

Paldies Moller Auto Rīga par demo auto.